Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
2,99
Ietaupījums:
0,45 (15%)
Cena ar atlaidi*:
2,54
Pirkt
Identifikators:879311
Vērtējums:
Publicēts: 27.03.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: 4 vienības
Atsauces: Nav
SatursAizvērt
Nr. Sadaļas nosaukums  Lpp.
  Ievads    1
  Cīņu rašanās vēsture    3
  Pirts kultūra senajā Romā    4
  Karakallas termas    6
  Romiešu dzīres    8
  Izmantotā literatūra    10
  Attēli    11
Darba fragmentsAizvērt

Ievads
Romieši, aizrautīgi karojot, ne tik aizrautīgi kopa savu intelektu. Atpūta tiem saistījās ar masu izklaidēm - svētkiem, kuros iecienītas bija cirkā skatītas visdažādākās sacensības (329. gadā p. m. ē. tika uzcelts Lielais cirks, kura arēnas garums bija 550 metru, platums - 90 metru, to varēja apmeklēt 150 000 - 250 000 cilvēku). Vienīgi Romā tik populāras bija izrādes, kurās nebija mākslai raksturīgās nosacītības un kuras tika izkoptas līdz absurdam, arēnā rādot īstas nāves skatus. Te gan jāpiebilst, ka romieši pie nežēlības, cīņas uz dzīvību un nāvi, iespējams, bija pārlieku pieraduši, kara apstākļos balansēšana uz naža asmens kļuva par ikdienu, ikdienišķa romiešu acīs bijusi, piemēram, arī pēc Spartaka vadītās vergu sacelšanās apspiešanas 6000 dalībnieku krustā sišana, izvietojot šos krustus viena no dzīvākajiem satiksmes ceļiem - Apija ceļa malās. Tauta uzgavilējot ne vien vēroja zvēru rīdīšanas ainas, bet jo īpaši alkatīgi skatījās gladiatoru cīņu izrādes. Šo cīņu izcelsme saistāma ar etrusku bēru rituālu, kurā senatnē upurēja cilvēkus. Rituālam izmainoties, nāvei lemtos nenogalināja, bet lika tiem ar zobenu rokā cīnīties pie kapa. 2. gs. nogalē p. m. ē. gladiatoru cīņām zuda saistība ar mirušo kultu, tās pārtapa par izrādēm. Romā radās speciālas skolas gladiatoru apmācībai. Lai gan cīņas bija asiņainas, nežēlīgas, bezjēdzīgas, tomēr nevar nerespektēt atzinumu, ka apzīmējums ,,gladiators” ietver arī ko cildenu, vīrišķīgu, sava veida drosmes un taisnīguma izpratnes apvienojumu. Popularitāti nezaudēja arī teātris, kaut gan tas varbūt bija mazāk iecienīts nekā ar cīņām saistītās izrādes. Teātris ilgu laiku tika spēlēts, izmantojot diezgan primitīvas koka būves, kuras pēc izrādes lielākoties nojauca. Teātrim paredzētas mūra ēkas Romā sāka celt vēlu: pirmais akmens teātris parādījās 55. gadā p. m. ē. pēc Gneja Pompeja iniciatīvas. Teātra pastāvēšana nenoliedzami saistīta ar drāmas kā literatūras veida attīstību. 1. gs. p. m. ē literatūras procesā savu nozīmi aktualitātes trūkuma dēļ, praktiski zaudēja traģēdijas. Kā pēdējais šī žanra klasiķis republikas laikmetā tiek minēts Akcijs (170-pēc 90 p. m. ē), kura daiļdarbi gan nav saglabājušies. Mainījās arī komēdijas raksturs. 3.-2. gs. p. m. ē. tika izrādītas tā sauktās pallija komēdijas (pallijs - grieķu īsais apmetnis, kurā tērpās personāžs), turpretī no 2. gs. nogales p. m. ē dominējošā kļuva togas komēdija (personāžs ģērbās romiešu togā), kurā atveidotā darbība norisinājās nevis Grieķijā, bet gan Itālijā (retāk - tieši Romā). Togas komēdijā mainījās akcenti tipu atveidojumā, sižeta risinājumā, piemēram, tajā nebija vairs romiešiem nepieņemamais viltīgais vergs kā galvenais intrigas virzītājs, vairāk vietas bija atvēlēts sieviešu tēliem, un tās nebūt nebija hetēras: mīlestības tematiku atspoguļojošā intriga risinājās brīvu pilsoņu vidē, visur bija jaušams latīņu sadzīves fons. Vēl kādu brīdi valdīja Terencija aizsāktā tā sauktā aizkustinošā komēdija, kurā uzvaru svinēja tikumība, bet jau 1. gs. sākumā p. m. ē. bija jūtama publikas intereses mazināšanās arī par šāda veida komēdiju; masu gaumei atbilstošāka bija masku komēdija, kurā darbojās zemāko slāņu tipi, valdīja karnevāliska spēle, parupja asprātība. 1. gs. beigās p. m. ē. iecienīts kļuva mīms - antīkā teātra žanrs, kurā attēlota ne tik daudz darbība, cik dažādu iedzīvotāju slāņu vai profesiju pārstāvju raksturīgākās īpašības.

Cīņu rašanās vēsture

Ja grieķi izklaidējās teātrī, romieši aizvien labprātāk priekšroku deva cirkam, kas patiesībā bija ne vairāk kā organizētu slepkavību izrāde. Principāta laikā plaša mēroga spēles un izrādes bija kļuvušas asiņainākas nekā jebkad. Atlēta meistarība vien romiešus vairs pārsteigt nevarēja – tagad dūru cīņu dalībniekiem rokas bija jāaptin ar ādas jostām, kas piebāztas ar dzelzs vai svina gabaliem. Pati iecienītākā izprieca bija gladiatoru cīņas Kolizejā vai kādā citā gana ietilpīgā amfiteātrī, kur skatītāju skaits sniedzās vairākos tūkstošos.

Autora komentārsAtvērt
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Svētki un izklaides Senajā Romā”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/879311

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties