Spīdola Raiņa lugā "Uguns un nakts"

Spīdola - Aizkraukļa vienīgā meita – rotājās gredzeniem un krellēm, ‘sarkani-zeltainā spožumā’, ‘spīdošām acīm’, ‘atspīd viņas tērps sarkanās, melnās un zelta krāsās’, melniem matiem. Spīdola bauda pilnīgu uzticību no tēva puses. Līdzīgi lauvai Spīdola ir kaut kas apburošs, kas tā vien vilina to paglaudīt, pēc paša Raiņa domām, Spīdola simbolizē mākslu. Tomēr pat Lāčplēsim Spīdola pirmajā redzēšanās brīdī iepatīkas: ‘Ak, tu tik skaista, man acis žilbst.’ Spīdola izskatījās tik burvīga, tik skaista, tomēr tās skaistums slēpj daudz no tā, kas ir dziļi dvēselē iespiedies. Manuprat, Spīdolu vislabāk raksturo šis Lāčplēša izteikums:
‘Tu acis apstulbo ka saule
Tu karsē un dzel un saldē reizē
Un mainies tūkstoš krāsās un skaņās,
Vil un spīgo un turi mūžīgā trausmā,
Bez miera, bez mērķa un smejot neziņā ved.’
un viņas pašas teiktais:
‘Es nepastāvu es esmu kā saule,
Es tūkstots krāsās pār zemi laistos –
Bet manā visumā spīd un dzīvo viss,
Kas skaistā zemē zaļo un debesīs mirdz
Un kas iekš tumšiem klēpjiem guļ briestot.
Es visam tēlu dodu un veidu,
Un katra būtne caur mani nošķiras
Un pati top par sevi un greznās ainās
Atjaunodamās attīstās mūžam.’…