Spēle kā cilvēces brīvības apliecinājums

Fridrihs Šillers reiz ir teicis, ka „cilvēks esot vārda pilnajā nozīmē cilvēks tikai tad, kad viņš spēlējot”. Cilvēks nododas spēlei pilnīgi un ziedo tai sevi visu. Nav iespējams spēlēt, „uzmetot tikai vienu aci”. Spēlējot tiek iesaistīti daudzi jutekļi vienlaikus. Es skatos, klausos un sajūtu, kustos, saku un domāju, darbojos un reaģēju. Turklāt es pārdzīvoju dažādas sajūtas. Gan nevaldāmu prieku, gan negantas dusmas. Un atkarībā no temperamenta vairāk vai mazāk skaļi priecājos vai dusmojos par spēles iznākumu.
Spēle ir ļoti atklāts, tiešs saskarsmes veids. Tās dalībnieki ātri konstatē, vai mana reakcija ir impulsīva, pārdomāta vai piesardzīga. Es nodibinu kontaktus ar līdzcilvēkiem, varbūt pat atrodu jaunus draugus, un tas viss notiek viegli un nepiespiesti, priecīgā un rotaļīgā veidā. Spēles laikā es daudz ko uzzinu par savu partneri, proti, kā viņš dzīvo, ko domā un jūt. Spēlējot es varu būt gan negodīgs, gan draudzīgs. Viens pret otru vai arī plecu pret plecu – abas nostājas ir iespējamas. Katrs pats izvēlas vienu no tām un arī atbilstošus spēles gājienus.
Prieks, brīvība, piedzīvojumi, to mums sniedz spēle. …