Socializācija pirmsskolas periodā

Cilvēks piedzimst kā bioloģiska būtne. Par sociālu indivīdu, personību un individualitāti cilvēks kļūst, iegūstot sociālo pieredzi, kontaktējoties ar citiem cilvēkiem, iesaistoties sociālajās attiecībās, funkcionējot sociālajos procesos. Socializācija ir process, kurā indivīds apgūst uzvedības modeļus, sociālās normas un vērtības, kas nepieciešamas viņa veiksmīgai funkcionēšanai pastāvošajā sabiedrībā. Socializācija aptver visus kultūras, apmācības un audzināšanas procesus, ar kuru palīdzību cilvēks iegūst sociālu dabu un spēju piedalīties sabiedrības dzīvē. (1., 43.lpp.)
Nupat piedzimušam mazulim par šīm gudrajām definīcijām nav ne mazākās nojausmas. Viņš ir atnācis, lai dzīvotu savu vienīgo, vai varbūt, kā uzskata ezotēriķi, kārtējo dzīvi uz zemes. Lai kā tas nebūtu, šajā dzīvē un šajā sabiedrībā viņam viss jāiemācās no jauna, arī visas viņam nepieciešamās sociālās lomas. Tā kā mazulis nav viens, bet dzīvo sabiedrībā un iekļaujas tās mazajās un lielajās grupās, tad arī palīgu socializācijas procesā, jeb aģentu, viņam netrūks. Tiesa gan, ne viss, ko iemāca šie socializācijas aģenti bērnam, ir viennozīmīgi pozitīvi vērtējams. Taču arī negatīva pieredze ir pozitīva pieredze, jo mācība, ko iegūstam no kļūdām un ciešanām, bieži vien ir pat ļoti vērtīga. Bērna socializācija un pirmsskolas pedagoģija sākas jau no dzimšanas brīža, tāpēc apskatīšu kopumā visus trīs attīstības posmus, - gan jaundzimušā, gan mazbērna jeb agrīnās bērnības, gan pirmsskolas periodus.
Pirmais un svarīgākais bērna socializācijas aģents ir ģimene. Tieši ģimenē sāk veidoties un attīstīties bērna iekšējā garīgā pasaule un sociālās uzvedības normas. Bērnu socializācija vienā ģimenē atšķiras no socializācijas citās ģimenēs, jo tās sastāv no atšķirīgām personībām.…