Pēc smagajām jūlija kaujām 12.krievu armijas vadība nevēlējās samierināties ar zaudējumu un sāka gatavoties jaunai operācijai – desanta izcelšanai Rīgas jūras līča Kurzemes krastā, kas atradās vācu kontroles zonā. Arī šoreiz šī operācija nebija pašu krievu armijas virspavēlnieku izdomātas, bet gan Anglijas lūgums. Angļi bija iecerējuši ar savu floti iebrukt dāņu jūras šaurumos, bet krieviem bija tikai jāsaista vācu flotes uzmanība. Šī desanta operācija krievu armijai atkal bija neveiksmīga, jo jau šīs operācijas plānošanas stadijā vācieši zināja par krievu armijas plāniem. Desantam bija paredzēts arī atbalsts no sauszemes – uzbrukums vāciešiem sauszemes frontē pie Smārdes ar tālāku mērķi lauzties uz Tukumu un savienoties ar desanta grupu. Līdz 1916.gada augustam Smārdes iecirknis praktiski atradās vienīgi vāciešu kontrolē . Starp abu pretinieku nocietinājumiem atradās 5 km. Plata purvaina josla. Vācieši bija nocietinājušies pie Smārdes muižas un stacijas. Šeit vācu pozīcijas bija īpaši spēcīgas, pamatīgi nostiprinātās ierukumu līnijas, kuras atbalstīja atsevišķi atbalsta punkti, kas nereti veidoti no dzelzsbetona, tālu uz priekšu izvirzīti novērošanas posteņi un vērīgie vācu snaiperi padarīja vāciešu pozīciju ieņemšanu par grūtu uzdevumu. Apvienotajai latviešu strēlnieku brigādei bija jāizlūko šīs pozīcijas. Vairākas dienas mirkstot purvā un pamazām atspiežot vāciešus līdz mežmalai latviešu izlūki konstatē, ka vācu nocietinājumu līnijas ir apjoztas ar vairākkārtīgiem dzeloņstiepļu aizsprostiem, sevišķi spēcīgi nocietinājumi ir augstākos punktos un vāciešu rokās atrodas ceļš, kas ved uz Tukumu. …
