Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
4,49
Ietaupījums:
0,58 (13%)
Cena ar atlaidi*:
3,91
Pirkt
Identifikators:357158
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 30.01.2009.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Ir
Laikposms: 2003.g. - 2003.g.
SatursAizvērt
Nr. Sadaļas nosaukums  Lpp.
1.  Ievads   
2.  Servitūti romiešu tiesībās   
3.  Servitūtu vispārējs raksturojums   
4.  Reālservitūti   
4.1.  Atsevišķie lauku servitūti   
4.1.1.  Ceļa servitūts   
4.1.2.  Ūdens lietošanas servitūts   
4.2.  Atsevišķie ēku servitūti   
4.2.1.  Atbalsta tiesība   
4.2.2.  Iebūves tiesība   
4.2.3.  Pārkaru būves tiesība   
4.2.4.  Notekas tiesība   
4.2.5.  Izlejas tiesība   
4.2.6.  Augstākas būves tiesība   
4.2.7.  Gaismas tiesība   
4.2.8.  Skata tiesība   
5.  Personālservitūti   
5.1.  Lietojuma tiesība   
5.1.1.  Parastā lietojuma tiesība   
5.1.2.  Ārkārtējā lietojuma tiesība   
5.2.  Dzīvokļa tiesība   
6.  Servitūtu nodibināšana   
7.  Servitūtu izbeigšanās   
8.  Nobeigums   
Darba fragmentsAizvērt

Termins “lietas” likumā un tiesību zinātnē apzīmē objektus. Tādēļ “lietu tiesības” jāsaprot kā noteikumu kopums, kas obligāts tiesību subjektiem, nevis pašām lietām. Tomēr lietu fiziskās īpašības ietekmē tiesību apjomu, ko uz tām attiecina. Lietas nevar būt tiesisko attiecību dalībnieki. Lietu tiesību saturu nosaka lietu veids. Lietu tiesību noteikumi var būt adresēti gan personai, kurai pieder lieta vai kura to valda, gan personām, kam ir tiesības un pienākumi pret lietas īpašnieku vai valdītāju. Lietu tiesības galvenokārt raksturo tikai tiesisko attiecību skaidri noteikto dalībnieku – īpašnieku vai valdītāju .Īpašums ir tiesība valdīt un lietot lietu, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību(Civillikuma 927.pants). Savukārt valdījums ir faktiska vara pār lietu(Civillikuma 875.-877.panti). Servitūtiem ir zināma līdzība ar īpašuma lietošanas tiesības aprobežojumiem, tomēr atšķirībā no šiem aprobežojumiem, kas pastāv visas sabiedrības interesēs, servitūtu uzdevums ir dot labumu noteiktam nekustamajam īpašumam vai konkrētai personai.
Tiesība uz cita lietu pieder nevis īpašniekam, bet citai personai. Tā samazina īpašnieka tiesību apjomu, mazinot īpašuma vērtību. Tiesība uz cita lietu var pastāvēt līdztekus īpašumam neierobežoti ilgi. Jēdziens “tiesības uz cita lietu” (iura in re aliena), saskaņā ar Civillikumu ir servitūti, ķīlas tiesība, izpirkuma tiesības un reālnastas.
Civillikums izšķir divas servitūtu grupas, kuras tālāk iedalās:
1)reālservitūti:
atsevišķi lauku servitūti:
ceļa servitūts;
ūdens lietošanas servitūts.
Atsevišķie ēku servitūti:
atbalsta tiesības;
iebūves tiesības;
pārkaru būves tiesības;
notekas tiesības;
izejas tiesības;
augstākas būves tiesības;
skata tiesības.
2)personālservitūti:
Lietojuma tiesība:
parastās lietojuma tiesības;
ārkārtējās lietojuma tiesības.
Dzīvokļa tiesība.
Esmu izvēlējies rakstīt kursa darbu par servitūtiem, to veidiem, īpašībām, atšķirībām un kopīgām iezīmēm.
Servitūts ir romiešu tiesību institūts. Jēdziens “servitūts” radies no latīņu darbības vārda “servire” (kalpot) un apzīmēja to, ka saimnieku apkalpo viņa “servi” (vergi) .Jo vergs bija cilvēks kā lieta. Vēlāk servitūts apzīmēja to, ka cita vergi apkalpoja vienalga kuru. Tāpēc tāda servitūta tiesību subjektam bija patstāvīgas lietu tiesības uz cita vergiem, paralēli paša īpašnieka patstāvīgām tiesībām uz viņiem.
Tātad lietu tiesību būtība bija patstāvīgas tiesības lietot cita lietu(tai laikā vergu) vai vēl plašāk – no cita lietas kaut kādā noteiktā veidā gūt kādu labumu. Šādu izpratni paplašinot varēja arī, piemēram zemes gabalu uzskatīt par kalpotāju jeb kalpojošu lietu. Tā kā īpašniekam un servitūta subjektam lietojot vienu un to pašu lietu, otrs pirmo ierobežo, tad no romiešu tiesību viedokļa servitūta juridiskā daba apzīmējama par īpašnieka ierobežojumu, bet pats īpašums ierobežots netiek (īpašuma tiesību ierobežojums). Servitūta pastāvēšana nekad nav pieņemama pati par sevi. Ja rodas šaubas par servitūta apmēru, tas pieņemams arvien mazākā apmērā.
Senajā Romā saimniecībā vergs bija darba spēks, bet darba tiesībās agrāk pastāvēja tikai cita spēku lietiskas formas, jo vēl nebija darba līguma kā saistību tiesību formas. Tāpēc servitūts kā lietiska forma aizvietoja darba līgumu un uz tā pamata kā jau lietu tiesības bija patstāvīgas un no saimnieka jeb verga īpašnieka rīcības neatkarīgas. Servitūts nav nekāds īpašnieka personāls pienākums, t.i. viņa saistība vai saistīta darbība, un tāpat otrādi- nav verga vai lietas pienākums, kas kalpo ne īpašniekam, bet kaut kādai citai noteiktai personai. …

Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −5,47 €
Materiālu komplekts Nr. 1140501
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Servitūti”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/357158

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties