Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
0,99
Ietaupījums:
0,15 (15%)
Cena ar atlaidi*:
0,84
Pirkt
Identifikators:537646
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 13.04.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Pamatskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

Senāko latviešu ēku atliekas zemē un ūdenī saglabājušās tikai apmēram pusotrtūkstoš gadu, bet mežs ir mūžīgs un koks latviešiem bija vienīgais būvmateriāls. Aukstie, drūmie mūri Baltijā ieviesās tikai 12.gs. beigās līdz ar krusta karotājiem. Bet ēkas no māla kleķa, akmeņi, ķieģeļi tika pielietoti tikai 19. un 20.gs.
Vēl 19.gs. stāvu koku ēkas bija sastopamas pie vidzemniekiem un mūsu ziemeļu kaimiņiem – igauņiem – savā visvienkāršākajā veidā kā slieteņi jeb vasaras virtuves.
Visas pārējās zemnieku ēkas bija skujkoku baļķu guļbūves, kuras senākajos laikos lika tieši uz zemes. Pamatnīcai – pirmajam vainagam – izvēlējās ozolus, sveķotus egles vai priedes baļķus. Lai no jaunbūves atvairītu ļaunos spēkus, pamatnīcas stūros un dažkārt arī zem durvju aplodām iecirta krustus. Un, ja tajos vēl ielika pīlādžkoka krustiņus, tad uzskatīja, ka ēka ir pilnīgā drošībā.
Parasti ēkas cirtņu stūrus novietoja uz palieliem laukakmeņiem, to starpas aizpildīja ar mazākiem akmeņiem un aizzieda ar māliem. Tikai 19.gs. sāka lietot kaļķu un grants javā mūrētus pamatus.
Būvkokus cirta tikai ziemā, kad apstājusies to sulu rite un augšana. Līdumnieks mājai baļķus varēja pievelt vai pievilkt ar zirgu. Gadsimtiem dzīvoja vienā vietā, zemnieku paaudzes pārliecinājās, ka ilgāk un labāk saglabājas pamatu balstītas ēkas. Bluķu pamati, parasti no ozolkoka, kurus stāvus ieraka vai pat tikai nolika uz zemes, līdz mūsdienām saglabājušies tikai retā vietā.
Būvei paredzētos kokus, lai tajos neiemestos kokgrauzēji kukaiņi, rūpīgi nomizoja. Katra baļķa apakšpusi kaķēja – izcirta lēzenu gropi visā garumā, lai baļķi labi piekļautos cits citam. Kāķējumā ieklāja balto sūnu kārtu, kas, lēni augusi, noveco vēl lēnāk par koku un nodrošina pret spraugu parādīšanos.
Latgalieši savām ēkām centās piemeklēt vienmērīga caurmēra baļķus vai arī tos vispirms apdarināt un tikai tad iebūvēt sienā. Vidzemnieki parasti neskatījās pēc baļķa slaiduma – lika pamīšus resgaļus ar tievgaļiem un pēc 10 – 12 vainagiem sasniedza mājoklim nepieciešamo sienu augstumu. Kurzemē, it īpaši tās dienvidrietumu apvidos, kur kā darbarīks bija iecienīts platasmens cirvis, baļķus aptēsa kā četršķautņus, un tad, sienas būvējot, varēja iztikt bez kaķējuma.…

Autora komentārsAtvērt
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Senlatviešu sētas”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/537646

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties