Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
3,99
Ietaupījums:
0,48 (12%)
Cena ar atlaidi*:
3,51
Pirkt
Identifikators:758046
Vērtējums:
Publicēts: 01.05.2009.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 5 vienības
Atsauces: Nav
SatursAizvērt
Nr. Sadaļas nosaukums  Lpp.
1.  Sengrieķu filosofija   
2.  Platona biogrāfija   
3.  Platona daiļrade un filosofiska proza   
4.  Platona skolotajs – Sokrats   
5.  Platona filosofija   
5.1.  Platona filosofijas pamatnostādnes   
5.2.  Platona mācība par idejā   
5.3.  Platona ētika un valsts filosofija   
5.4.  Platona natūrfilosofija   
5.5.  Platona līdzība ar alu   
6.  Sengrieķu mantojuma saglabāšana. Neopaltonisms   
7.  Secinājumi   
Darba fragmentsAizvērt

„Izbrīns jau sākotnēji ir rosinājis cilvēkus filosofēt un vedina uz to arī vēl tagad.” Šajā Aristoteļa izteikumā, kas balstīts Platona filosofijā un ir nozīmīgs arī mūsdienās, kā filosofisks izbrīns raksturots pārsteigums, ko rada neizskaidrojamās parādības un neparastas norises un no kā izriet jautājums par cēloņiem. Šis izteikums vienlaikus skar arī filosofijas rašanās un sākotnes problēmu: filosofiskas zināšanas rodamas ne tikai akadēmiskajā, profesionālajā filosofijā, bet arī mītā, jo arī to rada izbrīna pilnie, skaidrojumu meklējošie jautājumi. Novilkt robežu starp mītu, pirmsfilosofisko domāšanu un filosofiju nav tik viegli.
Problēmas, ar kuram mīts un filosofija nodarbojas, t.i., jautājums par pasaules pirmssākumu, kā arī dabas parādību, sociālo normu un institūciju skaidrojums, ir abām kopīgas. Atšķiras šo tēmu skaidrojuma veids un paņēmieni, precīzāk – īpašais veids, kā par šīm lietām tiek runāts. Daudzināto pāreju no mīta uz logosu iezīmē atšķirība starp dievu un varoņteiksmu stāstoso (naratīvo) izteiksmes veidu vienā gadījumā un stingri argumentētu valodu – otrā. Tā vietā, lai pasauli skaidrotu ar dievišķu iejaukšanos, arvien biežāk tiek meklēta racionāla pasaules izpratnes forma. Šaurākā nozīmē filosofijas sākotne ir argumenta atklāšana.
Sengrieķu filosofija neradās kontinentālajā Grieķija (līdz Atēnām tā nonāca tikai 5.gadsimta otrajā pusē, bet Spartā neiedzīvojās nekad), bet gan sengrieķu kolonijās Mazāzijā (Milēta) un Lejasitālijā (piemēram, Krotonā un Elejā). Tas izskaidrojams ar to, ka kolonijās biežāk nekā metropolē konfrontācija ar jauniem jautājumiem un problēmam, kā arī atšķirīgiem domāšanas veidiem sniedza ierosmi teorētiskām diskusijām. Nepieciešamība pārvietoties tālu aiz savas polisas robežām, galvenokārt tirdzniecības dēļ, noteica jaunu, drošu, labi saprotamu argumentācijas un komunikācijas formu rašanos.
Sengrieķu filosofijas nozīmīgakās tēmas aptver trīs jomas – fiziku (dabas teoriju), ētiku un loģiku. Turklāt fizika ietver ne tikai debess ķermeņu un Zemes, dabas parādību, laika, telpas un kustības skaidrojumu, bet arī teoloģiju – mācību par dieviem, kas rodas no dabas vērojuma. Antīkie filosofijas vēsturnieki šīs trīs jomas saista arī hronoloģiski, uzskatīdami, ka pirmssokratiķi ir fizikas izveidotāji, Sokrats un Platons – ētikas aizsācēji un Aristotelis – loģikas izgudrotājs.

Antīko filosofiju aizsāk pirmssokratiķi (ap 650. – 500. g.p.Kr.), kurus pārstāv Milētas filosofi (Talēss, Anaksimandrs), pitagorieši, eleāti (Ksenofans, Parmenids) un atomisti (Leikips, Dēmokrits). Pirmssokratiskās filosofijas centrā ir jautājums par pamatprincipu, kas caurauž pasauli, un pirmvielu, no kā radusies pasaule un lietas.
Sekojošais klasiskais periods (ap 480. – ap 320. g.p.Kr.) ir uzplaukuma laikmets, kurā grieķi guva izcilus panākumus mākslā (Akropoles celtniecība Perikla valdīšanas laikā, slavenie tēlnieki: Mirons, Feidijs, Polikleits), poēzijā (atiskās traģēdijas nozīmīgāko pārstāvju laiks: Eshils, Sofokls, Eiripīds) un filosofijā (Sokrats, Platons, Aristotelis). Atēnas šajā laika kļūst par filosofijas centru, un uzplaukumu piedzīvo arī jaunā valsts forma – polisa.
Hellēnisms (323. – ap 1.gs.p.Kr.) ir laikmets, kad grieķu kultūrā ienākot Austrumu elementiem, veidojas eklektiska kultūra, kurā noteicošais vēl arvien ir grieķiskais. Šajā laikā grieķi valda teritorijā, kas sniedzas līdz pat vidējiem Austrumiem un Ziemeļindijai. Zinātne un tirdzniecība piedzīvo strauju augšupeju. Ievērojamākie kulturas centri ir Aleksandrija un Pergamona. Mākslu un arhitektūru raksturo atšķirīgu stilu līdzāspastāvēšana. Literatūrā un filosofijā iezīmējas kosmopolītiska nostāja. Rodas jaunas filosofijas skolas (stoiķi, epikūrieši).

Autora komentārsAtvērt
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Sengrieķu filosofija”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/758046

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties