Par Eiropas literatūras un kultūras šūpuli var uzskatīt Seno Grieķiju, kurā dažādas mākslas nozares attīstījās jau vairākus gadsimtus p.m.ē. Senie grieķi, tāpat kā citas tautas, tālā senatnē ir mēģinājuši izprast un izskaidrot pasauli un dabu, domājuši par cilvēku dzīvi un likteni, centušies izteikt savas domas par labo un ļauno.
Tā kā dabas varenuma un tās neizprotamo parādību priekšā cilvēks jutās sīks un neaizsargāts, viņš tajā saskatīja kādu dievišķīgu, pārcilvēcisku spēku, un, atzīdams šī spēka pārākumu, radīja pasaules kultūras vēsturē senāko literatūru – teiksmainos mītus un leģendas par dieviem. Sengrieķu mīti vēstī par pasaules rašanos, par dievu dzīvi Olimpā – dievu mājoklī Olimpa kalnā.
Daudzie tēli un notikumi no sengrieķu mītiem un leģendām izmantoti arī Senās Grieķijas tēlniecībā – marmorā cirsti dievu un varoņu tēli saglabājušies cauri gadu simtiem. Senie grieķi bijuši lieli optimisti un dzīves atzinēji, un tomēr tie paši grieķi parādījuši mākslā neaizmirstamas un satricinošas cilvēku likteņu traģēdijas, ir atseguši cilvēka dvēselē kaislību, neprāta un ļaunuma bezdibeņus, izmisuma kliedzienus, sāpes un ciešanas.
Kāda sengrieķu teiksma vēstī, ka tieši Krētas salā ir dzimis Zevs – dievu saimes galvenais un varenākais dievs. Tikai Vēl teiksma stāsta, ka šajā pašā Krētas salā valdījis teiksmains valdnieks Mīnojs, Zeva un mirstīgas sievietes dēls. Mīnojs dzīvojis neredzēti greznā pilī Knosā, ap kuru arī vijas leģendas par tās neizejamajiem apakšzemes labirintiem, kuros savukārt mitis Mīnoja dēls – nezvērs Mīnotaurs, kas pa pusei bijis cilvēks, pa pusei – vērsis.…
