Piemēram, stāstot par savedējas spējām pārvērsties, Propercija savedēja pārvēršas par vilku, bet Ovīdija – par putnu. Tomēr līdzība motīvos ir skaidri saskatāma un to paspilgtina arī tas, ka bieži tiek izmantoti tie paši atslēgvārdi, kurus izmanto Propercijs (piemēram, aqua, gramen, equa), kas vispirms signalizē par alūziju. Vietām viena un tā pati doma abās elēģijās lasāma arī pēc skaita tajās pašās rindās. Vietām vērojams, ka Ovīdijs aizņemas no Propercija kādu motīvu un to izvērš nedaudz plašāk, piemēram, stāstot par savedējas varu pār debess spīdekļiem vai sarunas noklausīšanos.
Kopējais iespaids veidojas tāds, it kā viņš vēlētos nedaudz izsmiet (ne negatīvā nozīmē) Properciju, konkrēti – viņa naidu pret savedēju, nešaubīgo ticību viņas spējām, lielo nopietnību un sarūgtinājumu, ar kādu viņš stāsta par Akantīdu.
Tā domāt vedina humora elementi Ovīdija elēģijā, galvenokārt tas, kā viņš skaidro savedējas vārdu un savedēju nolād, izsmejot Propercija bargos lāstus, apraksta savedējas izskatu.
Redzama arī daudz lielāka nenopietnība, kāda vispār raksturīga Ovīdija mīlas elēģijām. Piemēram, jau minētā atsauce uz Kirki vietā, kur Propercijs atsaucas uz Penelopi; biežie apgalvojumi, ka viņam ir aizdomas (suspicor) Propercja stingro, nešaubīgo apgalvojumu vietā; vispārīgs apgalvojums par to, ka savedēja grib aptraipīt kādu gultu, kas tikai ļauj nojaust, ka savedēja grasās meiteni pierunāt Ovīdiju piekrāpt, kamēr Propercijs tieši apgalvo, ka tā gatavo viņam ko ļaunu. Visai nenopietni Ovīdijs apraksta arī savu noklausīšanos aiz durvīm.
Kopumā viss minētais rada arī iespaidu, ka, kamēr Propercijs nešaubīgi tic savedējas eksistencei un viņas spējām un stāsta par viņu ar lielu, personisku naidu, Ovīdijs, savukārt, viņai nemaz netic. Katrā ziņā – tā nav reāla savedēja, kura viņam patiesi būtu nodarījusi ko ļaunu un kuru viņš tāpēc ienīstu un vēlētos dzejā izlikt savu naidu un dusmas pret viņu kā tas nojaušams no Propercija elēģijas.
Var saprast, ka Ovīdijs aizguvis šo savedējas motīvu no Propercija un to parodē ar sev raksturīgo nenopietnību un humoru, iekļaujot pietiekami daudz alūziju uz Propercija elēģiju, lai ikvienam zinošam lasītājam būtu pilnīgi skaidrs, uz ko viņš atsaucas.
…
