Itāļu agrīnās renesances mākslinieks Sandro Botičelli (Bottcelli; īst.v. Alesandro di Marjano Filipepi (1444 vai 1445 – 1510). “Botičelli” itāļu valodā nozīmē “mazās muciņas”, pārējie brāļi bija to mantojuši no ģimenes vecākā dēla – veiksmīga tirgotāja, un domājams, ka tā vairāk saistījās ar viņa pārticību, nevis ārieni. Tāpat kā visi renesances mākslinieki, Botičelli vadīja savu darbnīcu, un tā bija pazīstama kā “dīkdieņu akadēmija”, vedinot domāt, ka arī makslinieks pats, iespējams bijis laisks cilvēks. Botičelli lieliski pieprata daudzu agrās renesances meistaru iemīļotās rotaļas ar dažādām vārdu un tēlu nozīmēm un to sakarībām. Liesmu motīvs uz Veneras un Merkurija drānām var attiekties uz Sv.Laurentiju, kurš tika sadedzināts, un tādējādi saistīties ar Lorenco vārdu. Apaļie zelta augļi asociējas ar zelta bumbām pie Mediči dzimtas ģerboņa pušķa. Botičelli pievērsās alegorisku, mitoloģisku kompozīciju un portretu glezniecībai, nedaudz strādājis arī pie reliģiskām kompozīcijām. Mākslinieks bija cieši saistīts ar Platona akadēmiju un viens no pirmajiem Florencā pievērsās antīko sižetu interpretācijai. Botičelli bija novērsies no agrās renesances sākumā glezniecībā tik cītīgi ievērotās plastisko vērtību izkopšanas, viņa daiļradē dominēja smalks krāstoņu niansējums un kas tāds, ar ko Botičelli daiļrade atšķiras no visu citu mākslinieku meklējumiem glezniecībā. Botičelli atrada neatkārtojamu īpatnēju tēla pasnieguma veidu, izkopjot tieši līnijas harmoniju līdz tās augtākajai pakāpei.…
