„Salna pavasarī” (1898). Novele sastāv no divām daļām: „Ziedi” un „Salna”. I daļā R. Blaumanis iepazīstina ar Vanagu māju kalpiem Lieni un Andru. Brīnišķais ievziedu laika tēlojums sasaucas ar gavilēm Andra sirdī, jo viņš ir iemīlējies Lienē, bildina viņu un saņem jāvārdu. Ar salnu rakstnieks asociē bagātā kaimiņu māju saimnieka Mālnieka ierašanos Vanagos, lai bildinātu Lieni. Novelē galvenais - smagā psiholoģiskā cīņa, ko izcīna Liene, kamēr izšķiras starp jauno, tīkamo, bet nabago kalpa puisi un bagāto, taču veco un neglīto saimnieku. Mālnieks izvēlējies izsmalcinātu pieeju: paslavē Lienes prātu, sirdi un saimnieces garu, sola Mālniekus atstāt Lienei mantojumā, jo viņš ilgi vairs nedzīvošot, sola izturēties kā tēvs pret meitu. Redzot Lienes svārstīšanos, viņš ieminas, ka esot vēl kāda cita padomā. Lienē iesveļas skaudība. Lienes pirmā doma: «Vai Die! ( . . ) Vai viņš traks! ( . . ) Man kauns!» Pēc tam domas «juku jukām skrēja pa galvu ... Septiņdesmit divi gadi ... Atraitnis ... Iepirkta māja ... izmaksāta... neviena bērna ... Saimniekgalā četras istabas un stikla porūzis ... Pēc trim četriem gadiem vecis būs beigts ... Varbūt pēc gada ... Un liela nauda arī vēl esot ... Un ābeldārzs ... un plūmes, un ķirši, un vīnogu stīgas mājas saules pusē, un vecis varbūt pēc pusgada būs beigts ... vai Die, vai Die, un Andrs ...» Vēlēšanās tikt par saimnieci, izrauties no pazemojošā kalpones stāvokļa ir spēcīgāka, un Liene nolemj, ka «Andrs tak varēja gaidīt». [1]
Galvenais, kas R. Blaumani satrauc un no kā viņš savos darbos brīdina, ir tas, ka cilvēks var notrulināties un pazaudēt pats sevi. Tā Lienei, lejot Andram glāzē derību vīnu, «pudeles kakls vairāk reižu uz glāzes malas uzsitās», bet vēlāk viņa ir jau mierīga un «skatījās laipni vecī». Notikušo smagi pārdzīvo vienīgi Andrs.
1955. gadā uzņemta Rīgas kinostudijas mākslas filma «Salna pavasarī» (režisors P. Armands), kur izmantoti motīvi no vairākām R. Blaumana novelēm. [1]…
