Rūdolfa Blaumaņa noveles "Raudupiete" analīze

Novele vēsta par cilvēka jūtu pasaules īpatnībām – par to, ka mīlestību nav iespējams nopirkt un ka tā viegli spēj pārtapt naidā un apmātībā. Bagātība ir pieradinājusi noveles galveno tēlu, bagāto atraitni Raudupieti, pie domas, ka viņai ir vara pār sev apkārt esošajiem cilvēkiem, ka ar savas mantas un naudas palīdzību viņa spēj piespiest Kārli – mirušā Raudupu saimnieka krustdēlu – kļūt par viņas vīru. Taču Raudupietes jūtas pret Kārli ir bez atbildes, kas pārvērš viņas mīlestību naidā un mudina viņu uz neapdomātām un nežēlīgām rīcībām.

Galvenā problēma novelē ir Raudupietes mīlestība pret Kārli. Šī mīlestība novelē ir pielīdzināma problēmai tādēļ, ka Kārlis ir vienaldzīgs pret Raudupu mātes jūtām, ka Raudupiete un Kārlis ir pārāk atšķirīgi cilvēki – viņa ir bagātā Raudupu saimnieka atraitne, kurai uz rokām ir palicis vārgais Matīsiņš, gados daudz vecāka un pieredzējusi nekā Kārlis, bet viņš – jauns, glīts, nabadzīgs kalpu puisis, kuram visa dzīve vēl priekšā. Par to liecina Kārļa izteiktie vārdi: “Nu, mēs jau nederam kopā. Tu bagāta lielmaniete – es nabaga kalpa puisis, apdomā, ko pasaule teiks, kad mēs saprecēsimies.”
Raudupietei ir spēcīgas jūtas pret Kārli, saimniece iekāro puisi un viņa dēļ zaudē prātu: “Dienās viņai Kārlis vien stāv prātā, naktīs viņa sapņo par to. Kad viņa ir baznīcā, tā neklausās sprediķī un nelūdz dieva, bet skatās Kārlī, pie tam savu apkārtni pavisam aizmirsdama.” Taču atbildē uz Raudupietes piedāvājumu precēties un nākt uz Raudupēm saimniekot, Kārlis slēpj no Raudupietes to, ka plāno precēt Kārklēnu Mariju, un tāpēc izdomā, ka nevēlas nākt Raudupēs Matīsa dēļ. …