Recenzija filmai "Augusts Rašs. Sirds mūzika"

Filmā dzirdētie citāti lielākoties parāda un vēlreiz pastiprina uzskatus par zēna mīlestību pret ģimeni un mūziku. Daži no citātiem, piemēram, „Klausies, vai dzirdi? Mūzika, es to dzirdu, it visur... vējā, gaisā, gaismā... tā ir visapkārt, tikai jābūt atvērtam, tikai jāklausās.” „Kad esmu viens, mūzika manī kļūst skaļāka.” Citāti neapšaubāmi izceļ zēna lielisko talantu. Tāpat, jebkurš cilvēks, kas vēlas sadzirdēt mūziku un ielaist to savā sirdī, ir pavisam drošs, ka tas notiks. Ir tikai jāklausās. Tāpat varam saskatīt zēna iekšējo pasauli, kas griežas mūzikas virpulī, kā daļai mākslinieku, rodas dziļās domas klusumā jeb vienatnē.
Apkopojot filmā redzēto, ļoti pozitīvi novērtēju filmas saturu, kur tiek sīkāk ietvertas bērnu dzīves bērnu namos, ģimenes mīlestība un mīlestība pret mūziku. Visi šie trīs temati ir ļoti aktuāli un nebūt nav novecojuši. Gluži pretēji, manuprāt, filmās arvien vairāk būtu jārunā gan par mūziķu iekšējo pasauli, gan ģimenēm, kā arī par bērnu dzīvēm.
Filmā nedaudz kritiski skatos uz nedaudz pārspīleto ģimenes atkal satikšanās brīdi, jo, uzskatu, ka tas neatbilst šī brīža pasaules realitātei. Tomēr, es ļoti priecātos, ja pasaulē būtu daudz vairāk cilvēku, kas vēlētos savu ģimeni un bērnus saistīt mūziku.

…