Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
5,99
Ietaupījums:
1,08 (18%)
Cena ar atlaidi*:
4,91
Pirkt
Identifikators:391920
Vērtējums:
Publicēts: 20.03.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 14 vienības
Atsauces: Ir
SatursAizvērt
Nr. Sadaļas nosaukums  Lpp.
1.  Rakstības izveidošanās un galvenie rakstības veidi    3
1.1.  Runātās (skaņu) valodas un rakstu valodas atšķirības    3
1.2.  Piktogrāfija jeb bilžu rakstība    6
1.3.  Ideogrāfiskā rakstība    7
1.4.  Fonogrāfiskā jeb skaniskā rakstība    9
2.  Kā rakstība radusies?    12
3.  Ieskats ēģiptiešu hieroglifu rakstībā    14
3.1.  Demotiskais raksts    16
3.2.  Hieroglifu alfabēts un zīmes    17
4.  Kad starp zinātniekiem nav vienotības    18
4.1.  Ķīļraksti, kas apzīmē Atlantīdu?    18
4.2.  Megalītkapu kultūra un „akmens bumbas”    19
4.3.  Vienas no pasaules vecākajām ideogrammām un to cilme    20
4.4.  Azilas kultūra    21
4.5.  Atradums Turkmenistānā    22
5.  Rakstības izcelšanās un pirmsākumi Latvijā    23
5.1.  Bezrakstu periods    23
  Izmantotā literatūra    27
  Pielikums    28
Darba fragmentsAizvērt

Mūsdienās lielākai daļai pasaules valodu ir gan runas, gan rakstu veids. Tomēr vēl mūsdienās ir valodas, kam nav savas rakstības. Vēsturiski rakstu valoda kā mutvārdu valodas izpausme rakstu formā ir radusies krietni vēlāk, piemērmam, daudzām valodām rakstība radusies tikai mūsu ēras 8. - 9. gadsimtā.
Mēdz arī šķirt runāto valodu un rakstu valodu. Abiem valodas veidiem sabiedrībā ir vienlīdz svarīga nozīme, jo abi ir piemēroti domu un atziņu izteikšanai, tie abi tiek izmantoti kā sazināšanās līdzekļi. Atšķirība ir materiālā, ko izmanto informācijas pārraidīšanai. Runājot šim nolūkam noder gaisa viļņi, rakstot - grafiskās zīmes, kas vienā un otrā gadījumā ir valodas skaņu ekvivalenti un atbilst runātāja uztveres spējām. Runātais tiek uztverts ar dzirdi, rakstītais - ar redzi. Rakstība ir lielā mērā nosacīta un daudz vieglāk apzinīgi normēta nekā skaņu valoda.
Grafisko līdzekļu sistēmu, ko lieto valodas skaņu atveidošanai, sauc par rakstību.
Rakstība laika gaitā mainās, galvenokārt ievērojot pārmaiņas runātajā valodā, kā arī vienkāršojot rakstības noteikumus tomēr dažās valodās, piemēram, angļu un franču valodā, saglabājusies rakstība, kas atspoguļo senāku valodas stāvokli.
Mūsu dienās valodas grafiskai atveidošanai visbiežāk tiek izmantoti burti. Sakārtoti noteiktā secībā, tie veido alfabētu.
Tāpēc mēs rakstītajam vārdam pievēršam daudz lielāku vērību nekā runātajam, un tāpēc raksti jārediģē daudz stingrāk nekā runas.
Valoda ir katrai tautai sava, bet vienas un tās pašas rakstu zīmes bieži vien ir kopējas daudzām tautām.
Skaņu valoda ir savā būtībā daudz pirmatnīgāka, daudz dziļāka parādība nekā rakstība. Nav tautas, kam nebūtu dzimtās valodas, bet ir daudz tautu un cilšu, kam nav savas rakstības. Pasaulē ir bijis ilgs bezrakstu periods, kad dažādu tautu valodās ir izpaudusies tautu garīgā darbība, ir darinātas viņu gara mantas - folklora (tautasdziesmas, pasakas un teikas, sakāmvārdi, parunas, mīklas), bet nav bijuši raksti.
Arī katrs cilvēks bērnībā vispirms iemācās skaņu valodu un tikai pēc tam rakstību. Valodnieciski mazizglītoti cilvēki bieži vien jauc rakstību ar valodu, burtu ar skaņu. Tā kā burts ir cieši fiksēts uz papīra, bet skaņa ātri izskan un izgaist, tad lasītāji bieži vien vadās vairāk no burta nekā no skaņas, pēc burta spriež par skaņu. Šādu parādību sauc par burtu fetišismu. Bet starp burtu un skaņu ir liela atšķirība. Piemēram,
mēs rakstām zirgs, bet izrunājam [zirks],
vāciski rakstam sehr (četri burti), bet izrunājam [zēr] (trīs skaņas)utt.
Tāpēc valodniecībā ļoti svarīgi ir izšķirt rakstību un skaņu valodu, burtu un skaņu, lai nekad šos jēdzienus nejauktu un tā pārvarētu burtu.
Valodu cilvēce runā un veido jau apmēram pusmiljona gadu. Rakstībai pamati likti daudz vēlāk, kad pati sabiedrība un tās runātā valoda bija sasniegusi diezgan augstu attīstības pakāpi. Rakstība pamatojas uz runāto skaņu valodu un attīstās pamazām, dažādas rakstu zīmes pakāpeniski piemērojot runātās skaņu valodas atveidošanai.
Sākumā informācijas fiksēšanai izmantoja ierobojumus (piemēram, birkās); mezglus (mezglu raksts), zīmējumus (piktogrāfiskais raksts) u.tml. Rakstības attīstība dažādos senās civilizācijas centros noritēja atšķirīgi atkarībā no valodas rakstura, rakstīšanas materiāla (koks, māls, audums u.c.) un sabiedriskās un saimnieciskās dzīves formām. Dažādas cilmes rakstību formas ietekmējušas cita citu, daudzas ciltis lietoja no citām aizgūtu rakstu, tāpēc vēsturiski vērojams galveno rakstu jeb rakstības sistēmu ģenētisks sakars.
Izšķir galvenos trīs rakstu veidus:
piktogrāfiju jeb bilžu rakstību
ideogrāfiju jeb jēdzienu rakstību
fonogrāfisko jeb skaņu rakstību

Māka rakstīt seno tautu dzīvē drīz vien kļuva par noderīgu līdzekli daudzu un dažādu mērķu sasniegšanai. Rakstu zīmēm piedēvēja maģisku spēku. Sacerēja leģendas, ka māku cilvēkiem dāvinājis dievs. Citu dievu starpā uzradās arī rakstības dievi. Bet sabiedrībā izveidojās īpašs sociāls rakstītāju slānis, kam rūpēja rakstu tehnikas pilnīgošana.…

Autora komentārsAtvērt
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Rakstības pirmsākumi pasaulē un Latvijā”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/391920

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties