Nobegums
Visas augšā dotas informācijas par radio attīstību līdz 1940. gadam apkopojumam, manuprāt, vislabāk der S. Kruka vārdi:
„Latvijas likumdošana un valsts kontrole kopumā neveicināja strauju radiofonijas attīstību. Pasaulē radio pieredzēja līdzīgas tendences, jo visās valstīs bija jāatbild uz vienu galveno jautājumu - kas ir radio, kādu vietu tas ieņem saziņas līdzeklu sistēmā. Nedrīkst aizmirst, ka 20. gadi bija laiks, kad masu komunikācija spēra savus pirmos solus. Baidoties pazaudēt savu publiku, radio attīstību kavēja mākslinieki un preses izdevēji. Šīs bažas ir saprotamas, piemēram, vēl nesenā pagātnē sadzīves videomagnetofonu uzskatīja par draudu kinematogrāfam. Šodien statistikas dati liecina, ka kinoteātru apmeklējums pat pieaug: auditorijā ir stabilizējušies dažādu mediju lietošanas paradumi, bez tam ir panākta autortiesību aizsardzība, kas arī prasījusi ilgāku laiku.
Veicot vēsturisko interpretāciju, vērā ir ņemams faktors, proti, jauno tehnoloģiju izplatīšanās un lietošanas paradumu evolūcijas loģika. Pirmie uztvērēju īpašnieki izprata radio (bet vēlāk arī TV, videomagnetofonu, mobilo telefonu, internetu) drīzāk kā rotaļlietu, statusa simbolu, nevis kā komunikācijas līdzekli. Lietotājam galvenais ir paša rīka esamība, nevis saturs, ko tas piedāvā. Turklāt katram jaunam medijam ir jāatrod sava niša komunikācijas līdzekļu sistēmā, ko nosaka specifiskie izteiksmes līdzekļi, kuru izzināšana un apgūšana prasa laiku. Radio nav “runājošā avīze”, tāpēc agrīnais visvienkāršākais “radioavīzes” formāts neradīja auditorijā priekšstatu par radio īpašo informatīvo lietderību. Pirmie klausītāji uztvēra jauno mediju kā laikraksta paveidu, jo viņu mediju lietošanas paradumus noteica preses lietošanas pieredze. Protams, avīzes labāk tika galā ar saviem tradicionālajiem žanriem. Radio bija jāiziet cauri avīzes atdarināšanas posmam, lai beidzot piedāvātu klausītājiem oriģinālu saturu un izteiksmes formas. Vēlāk arī televīzijai nācās risināt šo pašu problēmu, kamēr pārdzīvoja nepilnvērtības kompleksu ar iesauku “radio ar bildi”.
Konvencionālā satura nepieejamība (finansiālo, žanrisko problēmu dēļ) radīja vakuumu agrīnā radio saturā, kuru aizpildīja “neinstitucionalizēta” kreativitāte - vieglie mūzikas žanri, īpatnējs humors, spontānā nerediģētā saziņa. īsumā - tas bija masu kultūras laikmeta sākums.”
…
