Lidojošas dzeguzes siluets zināmā mērā atgādina piekūna vai zvirbuļvanaga siluetu. Šī līdzība droši vien ir pamats, uz kā savulaik radies un vietumis joprojām nav izzudis vēl kāds mīts – mīts par dzeguzes pārvēršanos vanagā. Cilvēki turklāt droši vien konstatējuši ne tikai līdzību šo putnu ķermeņa aprisēs, bet arī to, ka vasaras otrajā pusē beidzas kūkošana, tātad – vēl viens apliecinājums – dzegužu vairs nav. Toties vanagi ap to laiku top ieraugāmi biežāk nekā pavasarī. Acīmredzot ļaudis ievērojuši: maijs – kaismīgākais dzegužu dziedāšanas jeb kūkošanas laiks, tātad – laiks, kad dzeguzes neapstrīdami vēl ir dzeguzes, nevis vanagi. Taču, jo tuvāk nāk Jāņi, jo retāk izdzirdama dzeguzes balss, pēc vasaras saulgriežiem – vēl retāk, jūlija sākumā – pavisam reti, bet nogalē tā ieskanas vien dažu reizi, līdz beidzot vairs vispār nav dzirdama. Nav dzirdama, jo «ap to laiku visas dzeguzes jau ir pārvērtušās par vanagiem un – kā tas plēsīgajiem piedien – ķērušās pie cāļu zagšanas!». Ko te komentēt? Iespējams, šie ļaudis dzeguzi no vanaga nemaz neatšķir, pat tuvumā aplūkojot. …
