Psihoterapijas gaita un rezultāts:
Psihoterapeits apgalvoja, ka pacientes N. problēmas var risināt. Ceturtajā tikšanās reizē viņi vienojās par to, ka psihoterapija būs ilgstoša (ilgāka par vienu gadu), tikšanās biežums - 2 reizes nedēļā. Sākumā likās, ka gads ir ilgs laiks. Vēlāk paciente nāca pie atziņas, ka izprast un mainīt sevi nevar ātri. Psihoterapeits teica pacientei, ka ir jārunā viss, kas ienāk prātā - tāda veida psihoterapija strādā. Tā runājot to, "kas ienāk prātā", paciente atklāja sevī daudz jauna, atcerējas bērnibu, ko bija aizmirsusi. Sākumā sieviete domāja, ka viņas berniba ir bijusi laimīga, bet terapijas gaitā atcerējas sāpīgus brīžus. Piemēram, paciente N. atminēja, ka tēvs kliedza uz viņu, kad viņa nebija pietiekami labi paveikusi kādu mājas darbu. Tēva klātbūtnē viņa bieži jutas maza un dumja. Pamazām viņa apzinājas, ka šīs "mazās un dumjās" meitenes izjūtas nav zudušas, bet ietekmējušas visu viņas dzīvi, pat pieaugušai esot. Turpmāk runājot to, "kas ienāk prātā", paciente N. sāka just, ka viņāi ir dusmas uz visiem vīriešiem. Gribējās kliegt, ka viņi visi ir maitas. Šajā laikā sievietei šķita, ka viņu nesaprot ne tikai vīrs, bet pat psihoterapeits. Psihoterapeits atbildēja, ka viņā paciente redz savu tēvu, tāpēc dusmojas. Pamazam paciente N. sāk saprast, ka gadiem ilgi bija krājusi dusmas pret tēvu. Vēl viņa pamanīja, ka dažkārt izgāža dusmas uz vīru, kad viņš nemaz to nav pelnījis. Tātad pret tēvu uzkrātās dusmas vērsa pret vīru. Tiklīdz paciente sāka to saprast, tā viņu attiecības uzlabojās. Viņi atkal sāk sarunaties, un izrādījās, ka viens otru var arī sadzirdēt. Mazinoties mazvērtības izjūtai, kad paciente bija izdusmojusies uz tēvu, viņā modās maigas jūtas pret vīru. Pamazām pārgāja arī bezmiegs.
…
