Cilvēki savā starpā sazinās ar valodu. Gan runājot, gan ar rakstu zīmēm cilvēki paziņo cits citam savas domas, gribu, jūtas. Tādā veidā sabiedrības locekļi saskaņo savu rīcību visdažādākajās dzīves nozarēs, spēj veikt kopēju darbu, pārveidot dabu un sabiedrisko iekārtu, nodarboties ar zinātni, mākslu, politiku.
Pirmajā brīdī var šķist muļķīgi, ja kāds runā par tādu cilvēka īpašību kā prasmi sarunāties – tomēr jāatceras, ka starp spēju fiziski runāt un minēto prasmi sarunāties nebūt nav liekama vienādības zīme, tie ir gluži atšķirīgi jēdzieni. Jums atliek vien atcerēties pēdējo reizi, kad garlaikojāties kādā saviesīgā pasākumā vai klusībā pie sevis purpinājāt par vīzdegunīgo sarunbiedru, ar kuru nespējāt atrast nevienu kopīgu tēmu, lai saprastu, ka gan apkārtējo, gan varbūt jūsu paša māka sarunāties nav nemaz tik izcila. Un ja jau mēs nespējam atrast kopīgu valodu ar jebkuru citu sarunbiedru, pilnīgi skaidrs ir tas, ka mums būs grūti arī uzstāties publikas priekšā. Saskarsme – tā ir māksla. Tas nozīmē, ka, ja jums ir jāizbrīna savs sarunas biedrs, jāpārsteidz auditorija ar prezentāciju vai jāizsauc dāsni aplausi pēc savas uzstāšanās, ir jāpraktizējas. Diemžēl sakarā ar to, ka oficiālas prezentācijas, lietišķas pārrunas vai publiskā uzstāšanās daudziem nenotiek īpaši bieži, ir ļoti grūti kļūt par meistaru īsā laikā.