KOPSAVILKUMS
Studiju darba gaitā autores apkopotie svarīgākie secinājumi:
1. Vara ir ļaužu savstarpējo attiecību veids, kā rezultātā vieni sabiedrības locekļi pakļaujas citiem. Parasti varu izprot kā attiecības: valdīt – pakļauties. Subjekts, kam pieder vara (karalis, feodālis, muižnieks, skolotājs, utt.), ar noteiktu sociālu, ekonomisku, tiesisku, psiholoģisku paņēmienu kopumu ietekmē padotos, kas izpilda objekta lomu (karaļvalsts iedzīvotāji, ticīgie, zemnieki, skolnieki utt.), un liek tiem pakļauties.
2. Būtiskākie politikas instrumenti, kas politikas subjektam dod iespēju pārvaldīt sabiedrību, ir vara un ietekme. Politiskā vara ir jebkura vara, kas tiek pielietota sabiedrības pārvaldīšanā, t.i., tāda, kura neatkarīgi no tās institūcijas pakāpes, funkcionēdama gan valsts, gan pilsoniskās sabiedrības struktūrās un visās sabiedrības dzīves sfērās, gūst savu izpausmi politikā.
3. Valsts vara vienmēr ir politiska, jo tās garīgo pamatu veido attiecīga politika. Tā ir suverēna, neatkarīga un nedalāma. Vara pastāv kā dažādu valsts institūciju darbība, kuru īsteno politiķi, valstsvīri un ierēdņi, kas ir varas subjekti. Varas subjekti ir arī valsts institūcijas, sākot ar pašu valsti un beidzot ar politiskajām partijām un sabiedriskajām organizācijām.
4. Vara pastāv kā dažādu valsts institūciju darbība, kuru īsteno politiķi, valstsvīri un ierēdņi, kas ir varas subjekti. Varas subjekti ir arī varas institūcijas, sškot ar pašu valsti un beidzot ar politiskajām partijām un sabiedriskajām organizācijām. Vara vienmēr kādam pieder. Katrā sabiedrībā kāds valda. Valdošais slānis mūsdienu zinātnē tiek dēvēts par valdoso eliti vai vienkārši – eliti.
5. Termins leģitimitāte nozīmē- atbilstība likumiem. Juridiski tas saprotams kā parādības, šajā gadījumā – varas, atbilstība dotajā valstī pastāvošo likumu, tiesību normu burtam un garam. Tomēr politikā, kur svarīgākās darbības ir saistītas ar plašāku rindu attieksmi pret varu, visvairāk jārēķinās ar masu apziņu.
…
