Pieauguša cilvēka vecumu iedala trīs posmos: agrīns pieauguša cilvēka vecums (no divdesmit līdz četrdesmit gadu vecumam), vidējs pieauguša cilvēka vecums (no četrdesmit līdz sešdesmit piecu gadu vecumam) un vēlīns pieauguša cilvēka vecums (sešdesmit pieci un vairāk gadu (Erikson, 1982).
Kopā pastāv detalizēti 8 attīstības posmi, kur katrā dzīves posmā cilvēks piedzīvo psihosociālu krīzi, kurai var būt gan pozitīvā, gan negatīvā ietekme. Šīm krīzēm ir psihosociāls raksturs, jo tās ir saistītas ar indivīda psiholoģiskām vajadzībām (t.i., psiho), kas ir pretrunā ar sabiedrības (t.i., sociālajām) vajadzībām (Erikson, 1982). Pēc dažu autoru domām, pieauguša cilvēka dzīves aprakstīšanā izmantot jēdzienu “attīstība” nevajadzētu, jo netieši tiek norādīts uz iepriekšējām paredzamām un secīgām pārmaiņām, taču tādas pārmaiņas nav attiecināmas uz procesiem, kas cilvēka dzīvē novērojamas, pieaugot nodzīvoto gadu skaitam (Neugarten, 1976)
Pamatojoties uz Eriksona teoriju, katra posma pabeigšana, nodrošina veselīgu personību un pamata tikumu apguvi. Pamata tikumi ir rakstura stiprās īpašības, kuras var izmantot, lai atrisinātu turpmākās problēmas, ar kurām saskaras cilvēks. Nespēja noslēgt kādu no posmiem var mazināt iespēju pabeigt turpmākos posmus un cilvēka personība var kļūt mazāk veselīga, taču šps posmus var veiksmīgi atrisināt vēlāk. (Erikson, 1982)