Secinājumi
Personu datu aizsardzība ir viena no personas privātās dzīves neaizskaramības principa sastāvdaļām. Personu dati ir specifiska informācija, kuru izmantojot var ne tikai iegūt informāciju par personu, bet arī prognozēt personas rīcību. Tāpēc vairākās valstīs pastāv stingras likumdošanas prasības, lai aizsargātu personas datus un nepieļautu to izmantošanu. Tomēr pasaulē regulāri notiek noziegumi, kas saistīti ar fizisko personu datu izmantošanu. visos noziegumus pēc autoru domām var iedalīt: reālos noziegumos pret personu un datu izmantošana peļņas nolūkos. Pirmā gadījumā noziedznieks rīkojas ar personai piederošam lietām ( tajā skaitā arī ar naudu), bet otrā piedāvā personai apzinīgi veikt kādu darbību (nopirkt, iestāties pulciņā utt.). Lai nepieļautu augstāk minētus pārkāpumus, valstij jākontrolē visās darbības un jomas, kas saistītas ar personas datu drošību, apstrādi un vākšanu. Savukārt indivīdam arī jārūpējas par savējiem datiem, lai tie nenokļūtu citu personu īpašumā. Tikai tā var garantēt iedzīvotāju drošību, labklājību un godīgo konkurenci tirgū.
Latvijā personas datu aizsardzību nosaka un regulē normatīvie akti kuri ir pielāgoti Eiropas savienības drošības normām, vienīgi katras valsts iedzīvotāji atšķiras ar drošības kā jēdzienu un ir savādāka izpratne par to. Tieši tādēļ uz priekšu virzība un attīstība personas datu drošībā un tās aizsardzības mehānismam ir nepieciešama. Katra valsts pielāgo saviem iedzīvotājiem un savai personas datu drošības riska pakāpei.
…