Darbam par pamatu ir ņemti patiesi vēsturiski notikumi, par kuriem dramaturgs ir uzzinājis no sava kolēģa Igora Runģa. Lugas darbība norisinās 1905. gadā. Drāmā tiek risināts jautājums par cilvēka un idejas attiecībām, par individuālas personības un tautas izvēli starp principiālu uzticību idejai un pazemošanos izdzīvošanas vārdā.
Lugā galvenais izvirzītais jautājums ir – vai cīnoties mirt vai piekāpjoties dzīvot? Katram ir savi uzskati un katram ir savs arguments par to, kura iespēja ir labāka.
Barons Habihts nevēlas, lai viņa īpašumā slepkavotu ļaudis un dedzinātu viņu mājas. Viņš vēlas „humāni” apspiest zemnieku vēlmi pretoties jebkādai varai. Habihts zina, ja viņš centīsies varmācīgi cīnīties pret viņiem, ļaužu naids būs vēl lielāks, tāpēc viņš izdomā savādāku veidu, kā lai nomierina zemniekus. Barons izteic aicinājumu uz pērienu. „Tikai šoreiz viegls pēriens. Uz demokrātiskiem pamatiem, pēc kuriem pēkšņi tā noilgojusies šī tauta... Tātad – mēs viņus aicinām”. Tas būs sods par to, ka ļaudis nepameta baznīcu mītiņa laikā, kad Habihts bija pavēlējis to darīt. Viņš vēlas zemniekus novājināt ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Ja viņi nevēlēsies saņemt pērienus, tad viņu mājās tiks sadedzinātas. Zemniekiem pastāvēja iespēja – publisks pazemojums vai palikšana bez mājām. Barona izteikumos ir jaušams sarkasms. Viņš it kā vēlas, lai zemnieki necieš un ciena viņu, bet otras puses viņš uzstāda tādu ultimātu.…
