Par Ojāra Vācieša dzejoļu krājumu "Si minors"

Kad biju izvēlējies savu Ojāra Vācieša grāmatu šim referātam un izlasījis pirmās rindiņas es secināju, ka lai sameklētu ko oriģinālu, ko lasāmu vai vēl ko nelasītu ( piem. Ž.Verna; A.Dimā; Dž.Londona darbus ) mums nemaz nav jāizvēlas kāds ārzemju autors, lai tikai izbaudītu šī literārā darba oriģinālumu. Šāds oriģinālais rakstnieks un dzejnieks ir arī dzīvojis un rakstījis pie mums- Latvijā, lai gan viņa rakstīšanas laikā tā bija viena no PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienība ) valstīm. Taču viņa oriģinālā, savādākā un neparastā dzeja kļuvusi populāra arī aiz mūsu valsts robežām. Protams šodien viņa vairs nav starp mums, taču viņa dzeja ir palikusi un paliks pie mums. Šoreiz es izvēlējos viņa 1982.g. iznākušo dzejoļu krājumu ,, Si minors “ un centīšos to sīkāk izklāstīt arī jums.
Ojāra Vācieša vieni no pēdējiem krājumiem bija ,,Antracīts “(1978)
,, Zibens pareizrakstība “ (1980) un ,, Si minors “ (1982). Tieši ,, Si minors “,
kurš iznāca 1982.gadā izdevniecības ,,Liesma” apgādā arī bija pēdējais viņa dzejoļu krājums. Grāmatā ir 189 lpp., kurās apkopoti 185 dzejnieka dziļie, grūti izprotamie dzejoļi. Grāmatā nav nevienas nodaļas un dzejoļi nav tieši atdalīti viens no otra pēc tēmām. Daudziem dzejoļiem piemēram nemaz nav nosaukumu.
Kā zinām, kā šajā dzejoļu krājumā, tā arī daudzos citos O.Vācieša dzejoļu krājumos, viņš savu neparasto dzejoļu ritmu nav veidojis ar noteiktu zilbju un uzsvaru skaitu. Vairākumam no šiem dzejoļiem nemaz nav atskaņu. Tā ir brīvā dzeja, jo ritmu nosaka ne noteikts zilbju skaits, ne noteikts uzsvaru…