SECINĀJUMI
Darba gaitā secināts, ka Osvalda Špenglera darbs „Rietumeiropas noriets” ieviesa virkni jaunu ideju kultūras vēstures izpratnē. Par vissvarīgāko tiek norādīts Špenglera uzskats, ka nav vienas lielas kultūras, bet gan vairākas kultūras, kurām, gluži kā dzīviem organismiem, ir noteikts dzīves laiks no tās rašanās līdz bojāejai. Savukārt civilizācija ir kultūras attīstības – norieta – stadija, kad kultūra ir sevi izsmēlusi. Šāda kultūras izpratne prasīja citādāku kultūras vēstures pētīšanas pieeju – pētīt simbolus, iejusties pētāmajā periodā, jo tikai tādējādi to var izprast. Špenglers būtībā ieviesa relativitātes jēdzienu kultūras un vēstures izpratnē – nav likumsakarību, ir tikai liktenis, viss ir relatīvs, cilvēka gribai nav nozīmes.
Špenglera idejas kļuva ļoti populāras un guva gan atbalstu, gan kritiku. Ideja par dažādajām kultūrām tika pārņemta un attīstīta un ir aktuāla arī mūsdienās. Kritiķu galvenais jautājums bija par to, kāda jēga ir vēsturei un tās pētīšanai, ja tā jau ir nolemta bojāejai. Špengleram tika pārmests fatālisms un subjektīvā faktu atlase, kurus viņš pievienojis savai teorijai.
Arī Latvijā Špenglera idejas bija populāras un latviešu autori tiem veltīja savus apcerējumus, Špengleram daudzviet piekrītot, bet arī nevēloties akceptēt Špenglera viedokli par Rietumeiropas nenovēršamo bojāeju, tā vietā uzskatot, ka Eiropā notiek pāreja uz jaunu laikmetu. Latviešu autori uzsvēra, ka Špenglera idejas palīdz izprast gan vēsturi, gan tagadējo situāciju, tomēr arī veltīja Špengleram daudz kritikas, lai gan arī kritika tika pamatoti argumentēta.
Kopumā jānorāda, ka Špenglera ideju popularitāti veicināja nesenais Pasaules karš un drūmais noskaņojums Eiropā, kā arī autora minētie piemēri par dažādām ikdienas dzīves parādībām, piemēram, vērtību izzušanu, kas uztrauca daudzus, aicinot domāt, kas notiks tālāk. Lai gan pamatā tomēr valdīja uzskats, ka Rietumeiropa piedzīvo pārmaiņu laikmetu, nevis bojāeju, tiek viennozīmīgi atzīts Špenglera ieguldījums kultūras teorijas attīstībā.
…
