Ojāra Vācieša dzejoļu krājuma "Antracīts" analīze

Tēlainās izteiksmes līdzekļi. Krājumā plaši izmantoti dažādi okazionālismi: burtlicis, baltpriekšas kaķēns, bērna kārtas vīriešbērns, divats, padebessmīlestība, stirniskums, baltnepielūdzamība.
Antracītā bieži pieminēts tēls ir varavīksne. Dzejolī „Izstāde” tā pielīdzināta radošajam ceļam, pārejai no parastās, vienveidīgās un paredzamās pasaules, kurā viss ir mākslīgs(izstādes), uz radošu brīvību:
Un varavīksnes
Par piezemes turekļiem nederēs.

Tāpat arī dzejolī „Pelēkā” varavīksne ilustrē radošas personības ceļu uz kaut ko augstāku par ikdienas pelēcību un vienveidību:
Esmu izlēcis
Apziņu agrajā stundā
Un ielēcis tajos deguma pelēkos pelnos,
Pa kuriem ik stundu,
Ik minūti
Mēs visi brienam
Uz savām varavīksnēm

Tā kā Ojārs Vācietis ir liels dabas mīļotājs, viņa dzejā daba kļūst jau par atsevišķu tēlu. Priekšmeti, cilvēki un parādības salīdzināti ar dažādiem dabas elementiem, dodot lasītājam priekšstatu par tiem: „No kaķa acs fosfora”; „Es negribu salds burkāns būt”; stirniskums; „Es tev rakstu uz celma(..) te katru vārdu ar ūsiņām aptausta skudra.”; „ar tevi apbruņojas ziema”.
…