Dabā ir iekārtots, ka ūdeņi var paši attīrīties no zināma piesārņojuma daudzuma. To sauc par pašattīrīšanos. Ūdens pašattīrīšanās spējas ir ierobežotas. Grūti noārdāms piesārņojums vai pārāk augsts piesārņojuma līmenis rada videi kaitīgas izpausmes. Ūdenī dzīvojošie mikroorganismi, galvenokārt baktērijas un vienšūnu organismi piesārņojumu uzņem kā barību. Ar to iegūst enerģiju dzīvības norišu uzturēšanai, un piesārņojums tiek pārvērsts daļēji ķermeņa substancē un daļēji oglekļa dioksīdā, ūdenī un minerālvielās. Turklāt baktērijas aug un vairojas. Tās savukārt vai nu kļūst par barību citiem dzīvniekiem, vai arī iet bojā. Šeit minētās baktērijas sauc par aerobām, kas nozīmē, ka dzīvības uzturēšanai tām nepieciešams ūdenī izšķīdušais skābeklis. Tā kā tas ūdenī atrodas ierobežotā daudzumā, arī pašattīrīšanās process ar to tiek ierobežots.
Ja, piemēram, ūdenī tiek ievadīts pārāk liels daudzums notekūdeņu, baktēriju skaits, īpaši vasaras temperatūrā ātri aug. Tad jau minētais skābekļa daudzums tiek iztērēts īsā laikā. Aerobie mikroorganismi un daudzas citas dzīvās būtnes līdz ar to iet bojā. Tad tās uzpeld jau duļķainajā ūdenī un visbeidzot kā rūgstošas dūņas iet bojā.
Latvijā daudzas upes ir piesārņotas ar notekūdeņiem un ir daudz vietu, kurās notekūdeņi ieplūst ūdenstecēs bez jebkādas tīrīšanas, ir vietas, kurās attīrīšanas ietaises gan darbojas, bet nemākulīgas ekspluatācijas dēļ notekūdens tajās neattīrās. Pašreiz no visa kopējā notekūdeņu daudzuma tikai nedaudz vairāk kā puse tiek attīrīti atbilstoši mūsdienu prasībām.
Latvija ir pievienojusies Starptautiskajai konvencijai par Baltijas jūras pasargāšanu pret piesārņošanu, kas paredz, ka visi notekūdeņi, kuri ieplūst ūdenstecēs vai tieši jūrā, ir jāattīra bioloģiski. Latvijā 95% no visām upēm savus ūdeņus ievada Rīgas jūras līcī un Baltijas jūrā.…
