Neverbālā komunikācija

Neverbālā komunikācija ir sazināšanās bez vārdiem, izmantojot tādus līdzekļus kā mīmiku, acu skatienu, pantomīmu, žestus, pozas, balsi - tās intonāciju, pauzes, fizisko distanci, izvietojumu telpā, apģērbu. Paralingvistiskie līdzekļi jeb neverbālā uzvedība un cilvēka ārējais izskats var kalpot ne tikai kopā ar vārdiem, bet arī kā patstāvīga cilvēka saskarsmes valoda. D. Kārnegi ir teicis, ka „cilvēka sejas izteiksme ir daudz nozīmīgāka par drēbēm, kas ir mugurā”. 1
Cilvēks kontaktējas ar partneri ne tikai verbāli, bet arī neverbāli. Izmantojot M. Knapa definīciju, varam sacīt, ka "neverbālā komunikācija apzīmē visas tās cilvēka reakcijas, kuras nevar tikt aprakstītas kā atklātas vārdiskas (mutiskas vai rakstiskas) manifestācijas". Komunikācijas procesā var izdalīt divas komunikācijas sistēmas — verbālo un neverbālo. Ir pierādīts, ka verbāli partnerim tiek nodota mazākā informācijas daļa, daudz lielāka informācijas daļa (līdz 60—80%) tiek noraidīta ar visdažādāko neverbālās komunikācijas zīmju palīdzību. Verbālo komunikāciju gandrīz pilnībā kontrolē cilvēka apziņa, kas ir cilvēka psihes mazākā daļa. Neverbālā komunikācija ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim, un tāpēc tā ir patiesāka, atklātāka. Daudz vieglāk ir samelot ar vārdiem nekā ar acu skatienu vai pozu. Ja mēs gribam pilnībā saprast partneri, viņa patiesos nolūkus un emocijas — ja paši vēlamies būt pareizi saprasti, mums jāseko neverbālās kumunikācijas izpausmēm un tās saistībai ar vārdiski pateikto. Kongruence (sakritība) liecina par sarunu biedra patiesumu, nekongruence — izraisa šaubas. Neverbālā komunikācija pirmām kārtām pauž sarunu biedra attieksmi pret mums, saskarsmes situāciju un apspriežamo priekšmetu. Neverbālā komunikācija sniedz visai pilnīgu partnera emocionālo raksturojumu. …