Nediskriminācijas princips Eiropas tiesībās

Diskriminācija ir tiesību ierobežošana noteiktām cilvēku kategorijām vai valstīm. Var arī teikt, ka diskriminācija ir nepamatota atšķirīga attieksme kāda aizliegta pamata dēļ: dzimums, rase, ādas krāsa, vecums, invaliditāte, reliģiskā vai politiskā pārliecība, nacionālā vai sociālā izcelsme, mantiskais vai ģimenes stāvoklis, seksuālā orientācija vai citi apstākļi. Tomēr ne vienmēr, kad vērojama atšķirīga attieksme, ir notikusi diskriminācija, - diskriminācija ir tad, ja atšķirīga attieksme ir nepamatota. Gan Eiropas Savienības tiesībās, gan arī visu dalībvalstu tiesību sistēmās ir idetificēti dažādi veidi, kā var izpausties diskriminācija. Visplašākais ir iedalījums tiešajā un netiešājā diskriminācijā. Eiropas Savienībā diskriminācija tiek aizliegta. Diskriminācijas princips ir viens no ES pamatprincipiem. Principu nosaka Līguma 12.pants. Tādi reģionāli tiesību subjekti, tādi kā Eiropas Padome un pēdējā laikā arī Eiropas Savienība, ir ievērojami sekmējušas tiesiskās garantijas pret diskrimināciju. Bet, neskatoties uz šādu spēcīgu vispārējā nediskriminācijas principa un vienādu tiesību garantēšanas visiem uz līdztiesības pamata pozīciju, ir skaidrs, ka neaizsargātām grupām ir nepieciešama papilduaizsardzība, lai garantētu viņu specifisko vajadzību nodrošināšanu. Līdz mūsdienām nediskriminācijas princips neapšaubāmi ir ieguvis starptautisko tiesību pamatnoteikuma statusu...