Napoleons un viņa liktenīgās sievietes

Vaļevska ieguva Napoleona oficiālās favorītes statusu. Sajūsminātie poļi ticēja, ka viņu šarmantā aristokrāte sasniegs dižo mērķi, tas ir brīvo Poliju. Par lielo kaislību liecināja Napoleona komplimenti Vaļevskai. Viņa bija maiga, gādīga, seksuāli piesātināta. Savu dzīvi grāfiene ziedoja imperatoram un mānīgajām cerībām uz Polijas neatkarību. Drīz Marija ar apgarotu smaidu pavēstīja, ka gaida bērnu. Viņa bija pārliecināta, ka tas būs dēls.

Napoleons visu laiku ilgojās pēc dēla, ko neauglīgā Žozefīne nespēja dāvināt. 1808. gadā abiem piedzima dēls, kuriem piešķīra grāfa titulu. Marija turējās ēnā. Viņa un dēls gan saņēma daudz dārgu dāvanu un lielus zemes īpašumus. Vēlāk, pēc oficiāla vīra nāves, kad Bonaparts jau bija trimdā.
Napoleona pēdējā tikšanās ar Vaļevsku notika Parīzē, kad pēc simts dienu uzvaras un sagrāves pie Vaterlo Bonapartu nosūtīja uz tālo Sv. Helēnas salu. Asarās mirkstot, uz ceļiem stāvot, Marija lūdza Napoleonu, lai viņš to ņem izsūtījumā līdzi, tomēr uz salu viņš devās viens. Mīļākais sievietei dāvāja pilnīgu brīvību, bet pats devās turp, kur nodzīvoja atlikušo mūža daļu un 1821. gada 5. maijā Svētās Helēnas salā izteica pēdējo čukstu ”Žozefīne...”.
…