Nobeigums
Šī darba mērķis bija parādīt lasītājiem, kādā veidā ir iespējams izprast nācijas un nacionālisma jēdzienu, un cik sarežģīts ir šis uzdevums, jo katrā zinātniskā pieejā ir savi neatbildētie jautājumi. Kā izriet no klasifikācijām, kuras autors apraksta darba sākumā, nekāda vienota nāciju un nacionālisma teorija nav iespējama. Tas ir tāpēc, ka trūkst kopējās izpratnes par terminoloģiju, pētījumu metodoloģiju, vērtību aspektiem, cēloņsakarībām. Vienas teorijas tiecas aprakstīt nacionālismu elites un sabiedrības attiecību kategorijās, citas teorijas vēlas to dekonstruēt. Tomēr šajā haotiskumā var izdalīt kaut kādus kopējos elementus. Pirmkārt, gandrīz visas teorijas pieņem, ka nacionālismam piemīt spēks un neparedzamība, tas ietekmēja un ietekmē sociālos procesus. Otrkārt, nācija ir moderns fenomens, nostiprināts sociālajā struktūrā un sabiedrības apziņā, kuru raksturo konkrētas īpašības. Treškārt, nacionālā identitāte ir kolektīvā (!) identitāte, kuras saturu neveido indivīds pats, bet sabiedrības kultūra, vēsture, valoda u.c.
Darba otrajā daļā autors tieši pievērsās atšķirīgām nācijas un nacionālisma izpratnēm un uzdeva 3 būtiskos jautājumus. Runājot par nācijas rašanos, E. Gelners apgalvo, ka nācija ir politiskās darbības produkts, kuru izmanto politiskā elite savos nolūkos, piesaistot kultūras vērtības. Pretēji tam, E.D. Smits parāda, ka jebkurai nācijai var atrast saknes pirmsmodernajā sabiedrībā un nācija ir sabiedrības politiski ekonomiskās attīstības rezultāts, nevis politisko lēmumu produkts. B. Andersons arī noraida šo Gelnera apgalvojumu, uzsverot, ka nācija ir iedomātā kopiena, kura radās pirms diviem gadsimtiem absolūti spontāni. Pēc Gelnera, nacionālisms rada nācijas tur, kur pēdējās nepastāv, nacionālisms ir instruments elitu rokās. Bet Smits un Andersons vispār neizdala tādu tiešo kauzālo saikni: nacionālisma un nācijas veidošanās notiek vienlaicīgi uz kultūras pamata, un nācijai nav vajadzīga nācijvalsts. Runājot par nacionālisma mērķtiecīgumu, Gelners apgalvo, ka tas tiecas pakļaut, paverdzināt neattīstītas sabiedrības, izraisa pretrunas un sadursmes. Smits nerunā par nacionālismu kā par „sliktu” vai „labu” sociālo parādību, jo tā ir neatņemama sabiedrības attīstības sastāvdaļa, kaut gan piemin, ka etnocentrisms ved uz priekšstatu par tautas unikalitāti, nevis uz starptautisko solidaritāti. Andersons vispār atteicas apskatīt nacionālisma mērķus un uzdevumus, līdz ar to viņš nevar pateikt, kas notiks ar nacionālismu nākotnē.
Līdz ar to autors nevar izvēlēties par labu vienai vai otrai teorijai: katrai ir savas priekšrocības un savi trūkumi. Katrai teorijai ir atšķirīgs atskaites punkts, un teorijas negatīvs vai pozitīvs izvērtējums ir atkarīgs no šī atskaites punkta izvēles.
…
