Laika posmā, kad Latvija ir nostājusies uz ceļa, kurš ved uz labklājību tuvākajā nākotnē, notiek pārmaiņas ne tikai valsts politiskajā dzīvē, bet arī pašā sabiedrībā. Tagad, kad esam ar skatu vērsti uz Eiropu un mūsu ilgi slēptā vēlēšanās izteikt katram savu viedokli beidzot ir vairāk vai mazāk īstenojama, rodas jautājumi, no kuru atbildēm būs atkarīgs tas ceļa gludums un garums, kuru esam izvēlējušies par savu mērķi. Kādu mēs vēlamies redzēt sevi un šo sabiedrību? Tas ir jautājums, ar kuru visciešākā saistībā ir manis izvēlētā temata formulējums. Tiesības un morāle - vārdi, kuri sabiedrības, katra indivīda apziņā un “mutēs” būs tik ilgi, cik ilga būs sabiedrības pastāvēšana un evolūcija. Pārstāvot šādu viedokli, es vēlētos savā darbā atklāt tās attiecības, kas pastāv tiesību un morāles starpā. Tādēļ savā pētījumā esmu izvēlējies divus atšķirīgus skatu punktus, no kuriem skatīšu morāli un tiesības kā 1) patstāvīgas un nošķirtas parādības un
2) savstarpēji saistītus un nedalāmus jēdzienus, vienlaicīgi norādot gan kopīgo, gan atšķirīgo tajos un skarot vienmēr aktuālo un filozofisko jautājumu par gribas brīvības ierobežošanu.
Kas attiecas uz daudzšķautnaino vārdu “tiesības”, tad savā darbā to aplūkošu kā normatīvo aktu kopuma. Savos spriedumos daļēju ietekmi esmu guvis no tādiem darbiem kā “Tiesības, morāle, indivīds” (E.A.Lukaševa), “Tiesības kā ētikas minimums” (Lotārs Šulcs), “Ētika” (S.Lasmane, A.Milts, A.Rubenis), “Tiesību teorijas pamatjēdzieni (I.Krastiņš) un “Politika, tiesības, morāle” (Agešins).…
