Merkantilisma izpausmes konkrētu valstu saimnieciskā politikā

XVI un XVII gadsimtā sāka veidoties spēcīgas nacionālas valstis. Tas atstāja ievērojamu ietekmi uz saimniekošanas sistēmas un ekonomiskās domas attīstību. Izveidojās tā sauktais merkantilisma virziens (šo nosaukumu 1763. gadā ievēsa O. G. Mirabo – no latīņu valodas mercari – pirkt, tirgoties).
Merkantilisma doktrīna (mācība) bija tirgotāju mācība un valdību ekonomikā politika laikā no XVI līdz XVIII gadsimtam. Tas būtība bija valsts protekcionisma un ārējas ekspansijas (paplašināšanas, izpelēšanas) pamatojums.
Merkantilisma galvenās pazīmes:
valsts kontrolē ekonomiskos procesus un nosaka vēlamos attīstības virzienus;
valstij jāgūst labumu no visām komercoperācijām;
jebkādām komercoperācijām ir jāienes valstī līdzekļus, nevis jāaizpludina to uz citām valstīm;
maksimāli jāsamazina importu un jāpalielina eksportu;
valstij visādā ziņā jāveicina nacionālās rūpniecības attīstību;
valsts ekonomisko varenību nosaka uzkrāto līdzekļu (zelta) daudzums tās kasē.
Merkantilisti uzskatīja, ka vērtība rodas no naudas. Tāpēc gan cilvēka, gan valsts bagātība ir izmērojama ar naudu. No tā merkantilisti secināja, valstīj ir izdevīgi pārdot preces (eksportēt) un nav izdevīgi tās pirkt (importēt). Tā kā viena tauta, respektīvi, valsts var iegūt bagātību tikai uz otras tautas rēķina, saimniecības politika ir jāvirza tā, lai citu valstu bagātību ieplūdinātu savā valstī. Politiski valsts varai ir jābūt tik stiprai, lai vajadzības gadījumā šo bagātību varētu atņemt ar varu.…