Latviešu tauta pēc savas mentalitātes ir zemnieku tauta – vienkārša, sirsnīga, strādīga. Cilvēki ir izpalīdzīgi un saprotoši, garīgajām vērtībām piešķir lielāku nozīmi, nekā materiālajām. Arī Ziemassvētku eglītes rotājumi parasti ir vienkārši, paštaisīti. Tiek rotāta no meža atnesta eglīte gan ar svecēm, gan ar piparkūciņām, vates pikām, radot sniega sajūtu, salmu izstrādājumiem, āboliem un papīra sniegpārsliņām. Protams, ka tiek izmantotas arī spuldzītes, stikla bumbiņas, bet tās parasti izmanto slinkākie un aizņēmtākie tautieši, jo mēs esam unikāli ar savām senajām rotāšanas tradīcijām, un tās ir jāsaglabā, neskatoties ne uz ko un par spīti visam.
Katru gadu, Ziemassvētku priekšvakarā, mēs steidzam sagādāt un izrotāt svētku eglīti. Cits izbrien baltākās kupenas, meklējot to kuplāko, skaistāko, īsto un vienīgo, cits krustām šķērsām pārstaigā tirgus placi izvēloties savu svētku koku. Nav svarīgi cik īsa vai gara, stalta vai mazlietiņ salīkusi, tā mājās ienes to īpašo Ziemassvētku noskaņu un smaržu.
Līdz ērtajiem, taču bezpersoniskajiem plastmasas grabuļiem, kādus eglīšu rotāšanai pārsvarā izmantojam šodien, bija tāls ceļš ejams. Lai nu kā, izgreznota Ziemassvētku egle priecējusi ļaužu sirdis visos laikos - gan tolaik, gan tagad. Jāatceras, ka katra tauta, katra nācija, katra mentalitāte ir unikāla un neatkārtojama. Pirms rotājam Ziemassvētku eglīti, jāpalasa internetā vai kādā grāmatā, kā eglītes rotāja mūsu senči, kādus līdzekļus dekorēšanai viņi izmantoja un atliek tikai vienreiz izrotāt eglīti bez spuldzīšu virtenēm, bez stikla bumbiņām un Jūs sajutīsiet atšķirību un piekopsiet šo jauno tradīciju ikgadu. Vecākās tradīcijas ir tās labākās, tikai jānotrauc no tām putekļu slāņi un vēlreiz jāļauj tām uzelpot. Nobeigumā vēlos piekrist sengrieķu filozofa Platona domām par to, ka ierobežotības apziņa dzen cilvēku izzināt, censties saprast. Ceļošana, citu kultūru iepazīšana tikai paplašina mūsu dzīves uztveri un redzesloku, taču jāatceras tas, kas mēs esam un no kurienes mēs nākam.
…
