Mana izglītības filosofija

Ja godīgi, tad liekas, ka šis ir pats grūtākais darbs, ko man jelkad ir nācies rakstīt. Lai varētu runāt par savu izglītības filozofiju vai par izglītības filozofiju vispār, ir jāsāk no pašiem pamatiem. Tā kā izglītots tiek cilvēks, tad lietderīgi jau būtu saprast, kas tad īsti ir cilvēks un kam viņam ir vajadzīga izglītība. Sākotnēji jau centos nozagt kādu gatavu ideju, izmantot kādu jau iepriekš uzdotu cilvēka definīciju. Piemēram, Andris Broks saka, ka „cilvēks ir miesa un gars, garam īstenojoties jūtu, prāta un gribas vienotībā”. It kā jau definīcijai nav ne vainas, bet kā var zināt, ka cilvēkam patiesi ir gars? Tā nu šo definīciju par savu es uzreiz neņemtos uzdot.
Cits gudrs domātājs, Volfgangs Klafki, teicis, ka „cilvēks ir fizikas, bioloģijas, psiholoģijas, socioloģijas, antropoloģijas un citu zinātņu „priekšmets””. Arī jau savā ziņā tiesa, bet man personīgi gan liekas, ka cilvēks ir kas vairāk par dzīvu būtni, par miesu un garu, par zinātņu „priekšmetu”, kas daudz vairāk par saprātīgu dzīvnieciņu. Ja nu man būtu tieši jāpasaka, kas ir cilvēks, es droši vien atbildētu, ka tas ir niecība un visu varenais reizē, ka tas ir saprātīgais un nenormālais kopā, ka tā ir būtne, kas ir tik pat reāla, cik mistiska.…