Ļ.S.Vigotskis ir starptaustiska līmeņa zinātnieks, kas devis lielu ieguldījumu pētījumos par cilvēka dzīvi, darbību, domāšanu un tās attīstību, kā arī meklējis cilvēka attīstības mehānismus tā kultūrvēsturiskajā un sociālajā būtībā. Kaut arī ilgu laiku Ļ.S.Vigotska idejas tika noliegtas Padomju Savienībā, tās radīja ražīgu augsni interesei un pētījumiem tādiem viņa skolniekiem kā A.Lurijam, A.Ļeontjevam, P.Zinčenko, D.Eļkoņinam, u.c. Taču šīs idejas plaši atbalstītas tika ārzemēs, kā rakstījis amerikānu psihologs Dž.Verčs: …“Daudziem tas var likties kā likteņa ironija, ka Vigotska idejas bijušas tik auglīgas cilvēkiem, kuri atdalīti no viņa laikā, telpā, politiskajā sistēmā. …Droši vien tas drīzāk ir iedvesmojošs piemērs tam, kā cilvēciskais ģēnijs var pārvarēt vēsturiskās, sociālās un kulturālās barjeras”…(1.)
Ļevs Semjonovičs Vigotskis dzimis 1896.gada 5.novembrī, Baltkrievijas pilsētiņā Oršā, ģimenē, kurā zināja un mīlēja literatūru (Vigotska tēvs izveidoja pilsētas publisko bibliotēku). Pēc gada Vigodsku (sava uzvārda rakstību viņš izmainīja pats 20-to gadu sākumā) ģimene pārcēlās uz Gomeļu. Ļevs pamata izglītību apguva mājās (viņa māte bija skolotāja), bet pēdējās divas klases mācījās Retnera privātajā ģimnāzijā. Ļevs jau no mazotnes ļoti interesējās par valodām un šī interese saglabājās visu mūžu. Mājās Vigotskis bija studējis angļu, sengrieķu un senebrejiešu valodas, bet ģimnāzijā apguva vācu, franču un latīņu valodas. Taču Ļevs aizrāvās ne tikai ar valodu apgūšanu un literatūru, bet interesējās arī par filozofiju un psiholoģiju. Lasīja tādu ievērojamu filozofu un psihologu, kā Viljamsa Džemsa un Zigmunda Freida darbus.
…
