Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
2,99
Ietaupījums:
0,54 (18%)
Cena ar atlaidi*:
2,45
Pirkt
Identifikators:684485
Vērtējums:
Publicēts: 20.03.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 11 vienības
Atsauces: Ir
Darba fragmentsAizvērt

Dēkla

Dēkla (Dēkle, Dēkliņa, Dēklīte, Dēkļa) ir viena no liktens dievībām latviešu folklorā. Interesanti ir tas, ka tieši par Dēklu un viņas funkcijām pastāv ļoti pretrunīgi viedokļi. Tā, piemēram, E. Kokare darbā „Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē” uzskata, ka „ Dēkla ir tipiska Kurzemes dievība: no 165 dziesmās fiksētajiem Dēklas pieminējumiem tikai 14 nāk no Vidzemes, turklāt pēdējo vairums ir agrākos izdevumos publicēto Kurzemes dziesmu varianti. Dēklas funkcijas lielā mērā ir tādas pašas kā Laimai – cilvēka likteņa lemšana, jaundzimušā bērna šūpuļa kāršana, jauniešu likteņa kārtošana. Patstāvīgu funkciju Dēklai nav. Tā kā Dēkla ir raksturīga dievība tieši Kurzemes reģionam (turklāt samērā šauram apgabalam), tad varētu to uzskatīt par lokālu parādību, kas ieplūdusi starpnovadu dziesmās un, iespējams, varētu būt bijusi Laimas paralēltēls”.[4; 117. – 118]

Dēkla manim mūžu kāra,
Māte manim šūpulīti;
Kar, Dēklīte, vieglu mūžu,
Māte, vieglu šūpulīti.

Šūpā, māte, lolo māte,
Mūža mana nezināja;
Dēkle mūžu gan zināja,
Māmiņai nesacīja.

Elza Kokare secina arī, ka „pirmkārt, dziesmu vairumā Dēkla un Laima lietoti kā sinonīmi, kā kādas augstākas, no cilvēka neatkarīgas – likteņa lēmējas – personificējums. Abas pārstāv vienu jēdzienu; līdz ar to kļūst skaidrs to abu vienlaikus pieminējums.”[4; 119]

Mana Dēkla, mana Laima
Iet pa ceļu runādamas.
Gana labi runājušas:
Maizītēje man dzīvot.

Pirmais Dēklu piemin P. Einhorns savā „Historia Lettica” (1649) rakstīdams, ka līdzās Laimai latviešiem esot vēl viena dieve, ko sauc par Dēklu (Däckla); tā iešūpojot jaundzimušos bērnus, kas esot tiešs viņas pienākums. (šis uzskats tiek atkārtots arī vēlākajos avotos.)
Tam, ka Dēklas uzdevums ir rūpēties par dzemdētājām un viņu šūpūļbērniem, piekrīt arī Vecais Stenders, atzīstot, ka Dēkla ir zīdītāju dieviete un šūpuļbērnu kopēja, kas viņiem dod miegu un veselību.

Autora komentārsAtvērt
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Likteņa dievības latviešu foklorā”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/684485

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties