L.Stumbres daiļradē atklājas vēlīnā modernisma tendences, respektīvi, sintezējas 19./20.gs. mijas un 20.gs. 50./60. gadu modernisma (eksistenciālisma un absurda drāmas) drāmas idejas, kas definē 20.gadsimta nogales cilvēku kā apjukušu, pasaules un paša personiskajos maldos noklīdušu un dvēselē sašķeltu indivīdu. L.Stumbre dramaturģiskā rokraksta veidošanās periodā 70.gadu beigās uzrāda centienus asimilēt eksistenciālisma filozofijas inspirētās absurda drāmas estētiskos meklējumus, kas 70.gadu nogalē Rietumeiropā ir jau noiets etaps, taču Padomju Savienībā, lai arī novēloti, skan pietiekami svaigi un aktuāli, uzrādot padomju režīma totalitātes radīto graujošo iespaidu uz indivīdu. Vienlaikus dramaturģe uzrāda vēlmi ietiekties varoņu zemapziņas sfērā, tur rodot viņu bezmērķīgās eksistences cēloņus un meklējot arī iespējamās izejas.…