Latvijas kultūrvēstures attīstības gaitas atainojums

Cilvēku sabiedrības attīstība ir atkarīga no materiālo labumu ražošanas veida. Tas savukārt cieši saistītas ar darbarīku pilnveidošanos. Visa cilvēka sabiedrības attīstības iedalāma trīs laikmetos – atkarībā no darbarīku izgatavošanai izmantotā materiāla, kā arī to izgatavošanas veida.
Pirmais un vislielākais bija akmens lakmets, ko iedala trīs lielos periodos: paliolītā, mezolītā un neolītā (grieķu palaios – sens, mesos – vidējs, neons – jauns; un lithos – akmens). Paliolītā jeb agrajā akmens laikmetā darbarīkus izgatavoja, vienkārši nodauzot akmenim šķembas un tās nedaudz apskaldot. No koka darināja nūjas un rungas, apstrādājot tās ar akmens šķembām. Mezolītā – vidējā akmens laikmetā – akmens apstrāde pilnveidojās. Darbarīkus izgatavoja arī no koka, kaula un raga. Latvijā šis periods pastāvēja apmēram no 8000. līdz 4500. gadam pirms mūsu ēras. Neolītā jeb vēlajā akmens laikmetā, kurš latvijā pastāvēja līdz 1500. gadam pirms mūsu ēras, cilvēki jau slīpēja akmens, urba un zāģēja, kā arī izgatavoja māla traukus, vērpa un auda.
Nākošo posmu darbarīku attīstībā iezīmēja metālapstrādes sākums. Tas ir agro metālu laikmets, kurš pastāvēja līdz mūsu ēras pirmajam gadsimtam. Agro metālu laikmetu iedala bronzas laikmetā un senākajā dzels laikmetā. Līdzās agrāk pazīstamajiem akmens, kaula, koka un māla darbarīkiem izgatavoja arī metāla izstrādājumus.
Dzels laikmetu iedala agrajā , vidējā un vēlajā dzels laikmetā. Šajā lakā strauji attīstījās cilvēku sabiedrība. To veicināja dzels darbarīku izgatavošana un pielietošana. Latvijā dzels laikmets pastāvēja līdz 1200. gadam, tam sekoja jauns vēstures posms – feodālisms. …