Latvijas īpaši aizsargājamo teritoriju karšu vēsture pēc 1990.gada

Kartogrāfijas (tajā skaitā arī topogrāfijas) nozarē pozitīva augšupeja notika deviņdesmito gadu sākumā. 1992. gada nogalē tika pieņemts Latvijas Republikas likums „Par Valsts zemes dienestu”. VZD tika noteikti uzdevumi, kas veicināja topogrāfisko karšu kvalitātes attīstību līdz mūsdienām: valsts ģeodēziskā tīkla ierīkošana un pārzināšana; topogrāfijas noteikumu izstrādāšana, darbu metodiska uzraudzība un vadība; valsts topogrāfiskā uzmērīšana un kartēšana; valsts robežas uzmērīšana; aizsargājamo teritoriju kartēšana; arhīvu kārtošana un materiālu uzglabāšana.Turpmākajos gados tika izdoti dažādi Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi un koncepcijas, normatīvie un tehniskie dokumenti, kas Latvijā ļāva nostiprināties topogrāfijas nozarei (Ratkevičs 2001).
PSRS laikā Latvijas teritorijā 1987. gadā bija: 5 rezervāti ( Slītere, Moricsala, Grīni, Krustkalni, Teiči), mūsdienās – 4; 1 nacionālais parks ( Gaujas Nacionālais parks), mūsdienās – 4 (Gaujas Nacionālais parks, Ķemeru Nacionālais parks, Rāznas Nacionālais parks, Slīteres Nacionālais parks); 5 aizsargājamo ainavu apgabali, bet mūsdienās tie jau ir 9 (Augšdaugava, Augšzeme, Ādaži, Kaučers, Nīcgales meži, Veclaicene, Vecpiebalga, Vestiena, Ziemeļgauja) (Siliņš 1987).
…