Latvija Pirmā un Otrā pasaules kara laikā un neatkarību veicinoši faktori 80.gados un 90.gadu sākumā

Šajā referātā rakstīšu par Latviju cittautu jūgu laikos, sākot ar pirmo pasaules kara laiku. Lielāku uzmanību pievērsīšu neatkarības atgūšanai 1980. un 1990. gados. Šī tēma ir ļoti plaša un to nav iespējams pilnībā un iedziļinoties visās niansēs apskatīt pāris lapaspusēs.
Centīšos tā īsi, bet kodolīgi, neaizmirstot svarīgākos notikumus un nianses aprakstīt notiekošos notikumus 19. un 20. gs laikā Latvijas teritorijā un ap to.
19.gs sākumā, 20.gs sākumā bija izveidojušās 2 spēcīgas, savstarpēji naidīgas valstu savienības, vienā apvienojās Francija, Lielbritānija un Krievija (Antante), bet otrā – Vācija, Austroungārija, kareivīgākā bija Vācija.
Pakāpeniski abas šīs savienības karā iesaistīja gandrīz visas pasaules valstis. Karš ilga vairāk nekā 4 gadus un prasīja ne mazums cilvēku dzīvības, apmēram 10 miljoni gāja bojā, bet apmēram 20 miljoni tika ievainoti un sakropļoti.
Vācijas karaspēks uzbruka Francijas karaspēkam, franči to apturēja pie Parīzes. Lai līdzētu savējiem Krievija arī sāka uzbrukumus, viņi iebruka Vācijā – Austrumprūsijā
(tagadējais Kaļiņingradas apgabals) un Austroungārijā. Austroungārijā Krievu karaspēks guva nelielus panākumus, bet Austrumprūsijā armijas tika sakautas. Arī pārējie krievu uzbrukumi Austrumprūsijai bija neveiksmīgi un cieta sakāvi. Arī 1915. gada februārī Vāciešu karaspēks sakāva Krievu karaspēku, dažas vienības izmisīgi cīnījās, kā piemēram XX korpuss, kurā bija ļoti daudz latviešu karavīri, krita apmēram 20000 – 30000 cilvēki, no tiem 10000 – 15000 latvieši. Tie bija vislielākie zaudējumi latviešiem pirmajā pasaules karā.
1915. gada pavasarī vācieši sāka uzbrukumu Krievijai, aprīlī jau vācu karaspēks jau bija ieņēmis daļu Lietuvas un Kurzemes. 19. un 20. aprīlī un 2. un 3. divi Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu bataljoni (lielākā daļa latvieši) atvairīja spēcīgu ienaidnieku pie Jelgavas, taču tiem nebija pa spēkam viņus apturēt, tā rezultātā līdz 1915. gada rudenim vācieši ieņēma visu Kurzemi, zemgali un Sēliju līdz Daugavai, tuvojās Rīgai. Tika uzdota pavēle visiem 18 – 45 gadus veciem vīriešiem atstāt savas mājas. Kurzemi un Zemgali atstāja vairāk nekā 570000 cilvēku, viņi apmetās uz pagaidu dzīvi Latgalē, Vidzemē un Igaunijā, vai devās tālāk uz Krieviju. …