Salīdzinot ar citām Austrumbaltijas sabiedrībām, kuršu sabiedrības aizvēstures beigās bija ļoti militāras. Kā šādu sabiedrību raksturojoši lielumi minami gan militāri nocietinājumi, gan ieroču īpatsvars sabiedrībā, kas saistīts ar iespējām iegūt un lietot ieročus dažādās sabiedrības sociālajās grupās, gan iespējas apgūt militārās iemaņas. To pierāda gan pilskalnu nocietinājumi, gan apbedījumu piedevas, kurās nozīmīga loma bija ieročiem. Tā, piemēram, Kurzemes teritorijā atrasti vairāk kā 120 divasmens zobenu, no 50 Latvijā zināmajām X– XIII gs. āvu atradumu vietām 30 atrodas Kurzemē, un, lai gan kopumā kuršu materiālajā kultūrā piekariņu īpatsvars ir neliels, plašāk izplatīti bijuši tieši bronzas un dzintara cirvīši. Starp Vilkmuižas ezerā atrastajām senlietām diezgan bieži sastopami āvas cirvīši, kurus nevar uzskatīt par miniatūrpriekšmetiem, bet kas, iespējams, saistāmi ar zēnu un pusaudžu apmācību, tiem vingrinoties karamākslā.
Kuršu sabiedrību attiecības ar skandināviem veidojās ļoti dinamiski, tomēr atšķirībā no skandināviem, kurši nekļuva pat par Ziemeļeiropas mēroga faktoru un ietekmējošu spēku. Kuršiem nebija daudzu skandināvu vikingu ekspansijai raksturīgu iezīmju (līgumu sistēma, starptautiskais raksturs, kolonizācijas elementi). Lai gan kurši devās sirojumos uz Skandināvijas zemēm, tas viņus tomēr nepielīdzina iepriekšējo gadsimtu skandināvu vikingiem. Tādējādi arī lepnais un skanīgais apzīmējums "kuršu vikingi" nav korekts un nebūtu lietojams, tā kā tas neatspoguļo vēsturisko pagātni, bet drīzāk gan mūsu šodienas centienus izprast un pielāgot pagātni.
…
