Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
4,99
Ietaupījums:
0,60 (12%)
Cena ar atlaidi*:
4,39
Pirkt
Identifikators:135497
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 14.04.2010.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 8 vienības
Atsauces: Ir
SatursAizvērt
Nr. Sadaļas nosaukums  Lpp.
  Ievads    3
I.nodaļa.  Konstitūcijas jēdziens    4
1.1.  Konstitūcijas būtība    4
1.2.  Konstitūcijas funkcijas    4
1.3.  Proklamēšanas akts    5
1.4.  Konstitūcijas vieta normatīvo aktu hierarhijā    6
1.5.  Konstitūcija kā politisks konsenss    6
1.6.  Konstitūcijas preambula    7
II.nodaļa.  Cilvēktiesības    8
2.1.  Cilvēktiesību klasifikācija    8
2.2.  Pilsoniskās un politiskās tiesības    9
2.3.  Cilvēktiesību ierobežošana    11
III.nodaļa.  Tiesības uz tiesībsargu    15
3.1.  Starptautiskās saistības    15
3.2.  Tiesībsarga nepieciešamība    17
3.3.  Upurēt vai glābt Tiesībsargu?    18
IV.nodaļa.  Satversmes 91.panta konstrukcija un terminoloģija    20
4.1.  Valsts varas atzaru saistība ar līdztiesības principu    21
  Secinājumi un priekšlikumi    22
  Izmantotā literatūra    24
Darba fragmentsAizvērt

I. nodaļa Konstitūcijas jēdziens
1.1 Konstitūcijas būtība
Termins „konstitūcija” cēlies no latīņu vārda constitutio un nozīmē „lēmums, noteikums”. Vārds constitutio bija sastopams jau Senajā Grieķijas un Romas juristu un filozofu darbos, ar to apzīmēja arī Romas imperatoru izdotos aktus. Romas imperatori izdeva obligātus noteikumus ar likuma spēku, kam boka vispārīgs apzīmējums – konstitūcija. Par konstitūciju sauca noteikumu, ko bija izdevis princeps saskaņā ar savu īpatnējo maģistrāta varu pārvaldes un tieslietu jautājumos. Constituion principis bija svarīga tiesību norma, bet nebija īsts likums, jo, pēc republikas laika uzskatiem, maģistrāts (par kādu sev atzina princeps) nevarēja izdot likumus, bet tikai obligātus noteikumus edikta, dekrēta, mandāta un citā formā.
Galvenā un vispārējā konstitucionālo formu pazīme ir valsts varas pašierobežošanās, kādēļ šī vara nav absolūta, lai arī kā rokās tā atrastos. Konstitūciju varētu raksturot arī kā mēģinājumu izteikt un nostiprināt sabiedrības konfliktu, tas ir, konstitūcija ir politikas un sociālās šķiru cīņas izpausme. Šeit iezīmējas abu pasaules uzskatu pretējas pieejas, jo no marksistiskām pozīcijām konstitūcija ir konflikts, no buržuāziskām – miers.
Tik, cik dažādas definīcijas ir jēdzienam „konstitūcija” un vēl jo vairāk – ar šo dokumentu saistīto teoriju, tik dažādas ir arī pašas konstitūcijas. Mēģinot tuvināt, salīdzināt dažādu valstu pamatlikumus bez sīkākās iepazīšanās ar to izcelšanos, mēs riskējam krist vislielākajās nejēdzībās un pārpratumos.

1.2. Konstitūcijas funkcijas
Katram juridiskam dokumentam ir savas funkcijas. Konstitūcija savā pamatā arī ir juridisks dokuments, kas pilda noteiktas funkcijas. Pat ja konstitūcija ir pieņemta tikai tāpat vien, bez reāla spēka, tas vēl nenozīmē, ka tā nepilda kādu funkciju. Tā pilda izkārtnes funkciju, jo nekalpo par instrumentu noteiktu, sabiedrībā valdošu attiecību regulēšanai.
Atmetot varbūtību par konstitūciju kā izkārtni, var konstatēt, ka konstitūcijas funkcijas dažādos avotos atšķiras. Precīzāk gan būtu runāt par funkciju klasificēšanas atšķirībām, nevis tās funkcijām pēc būtība. Dažos avotos vispār netiek akcentētas konstitūcijas funkcijas, tā vietā pievēršoties konstitūcijas definēšanai un nozīmei. Citā avotā savukārt rakstīts, ka konstitūcijas funkcijas ir tās pamatvirzieni, kādos tā iedarbojas uz sociālo realitāti, un pamatprincipi, kas nosaka tās nepieciešamību sabiedrībā un valstī. Par pamatfunkcijām tiek uzskatīta juridiskā, politiskā, ideoloģiskā un integrējošā funkcija. Juridiskā funkcija izpaužas konstitūcijā kā galvenajā tiesību avotā un tās augstākajā juridiskajā spēkā. Ar politisko funkciju saprot publiskās varas organizācijas pamatprincipu noteikšanu. Trešā funkcija ir ideoloģiskā, proti, katra konstitūcija atspoguļo to pamatu, uz kāda tā ir pieņemta. Kā galvenā konstitūcijas funkcija tiek minēta integrējošā funkcija, proti kompleksa sabiedrības un valsts pamatu regulēšana, tādējādi nosakot dažādu sociālo grupu mijiedarbības svarīgākos noteikumus, politiskās varas un teorijas vienotību. Tomēr šis dalījums pilnībā neatspoguļo konstitūcijas funkcijas un dažviet pat dublējas. Pilnīgi pareizi latviešu valststiesībnieks V. Eglītis norāda citu valststiesībnieku (K. Heses, E. Veida un G.Filipa) piedāvāto konstitūcijas funkcijas dalījumu likumdošanas funkcijā, izpildfunkcijā un tiesas funkcijā, jo tādējādi konstitūcijas funkciju saturs tiek atklāts caur valsts varas trejādību. …

Autora komentārsAtvērt
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Konstitūcija un cilvēktiesības”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/135497

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties