Klausīšanās ir svarīga komunikācijas sastāvdaļa. Tie ir "apzināti centieni dzirdēt". Tā ir "uzmanības pievēršana" citam cilvēkam. Klausīšanās ir pamats labai komunikācijai un svarīga jebkuru attiecību daļa, jo tā iekļauj sevī uzmanības pievēršanu ziņojumiem, kuri tiek sūtīti un ziņojumiem, kuri var tikt sūtīti ar dažādām nozīmēm. Klausīšanās ir svarīga, jo tā padara komunikāciju iespējamu. "Prasme klausīties pieder pie vissvarīgākajām cilvēka komunikatīvajām iemaņām; droši vien tā ir pat svarīgāka par prasmi runāt." Ja kāds sūta ziņojumus, bet tiem netiek pievērsta uzmanība vai nav bijuši centieni šos ziņojumus saņemt, tad komunikācija nav notikusi. Klausoties otrā mēs radām iespaidu par sevi, izprotam otra cilvēka intereses, vajadzības, kā arī gūstam informāciju, kura var būt mums noderīga nākotnē. Ja cilvēki viens otrā neklausās, attiecības reti kad "aug" un pilnveidojās, rodas pārpratumi.
Dažkārt cilvēki var būt tik ļoti koncentrēti uz sava ziņojuma nosūtīšanu, ka var veltīt maz uzmanības, lai noklausītos citu cilvēku sacītajā. Šāda nejūtība pret citiem ir bieži sastopama, un tādēļ cilvēki nereti var sākt ieturēt emocionālu distanci. Neklausoties, ir gandrīz neiespējami cilvēkus iepazīt un saprast. Cilvēkiem ir dabiski izrādīt sevi, izteikt savas domas un vēlēties būt sadzirdētiem. Neuzklausītie cilvēki var sākt justies ignorēti, domādami, ka domas, ko viņi ir izteikuši nav pietiekami svarīgas, lai kāds tām pievērstu uzmanību. Cilvēki jūtas vieni un nošķirti, rodas sarūgtinājums un pieaug stress. Klausīšanās ir arī uzmanības izrādīšanas forma, jo veltot laiku uzklausīšanai un parādot, ka uzklausāmais cilvēks un viņa domas nav vienaldzīgas, mēs demonstrējam savu attieksmi pret sarunu partneri.
