Kāzas
Vairumā sabiedrību laulības noslēgšana tiek atzīmēta ar īpašu rituālu – kāzām. Kāzas ir ceremonija, kuras laikā tiek noslēgta laulība (sociāli atzīta seksuāla un ekonomiska savienība starp vīrieti un sievieti). Dažādās vietās un dažādām etniskām grupām kāzu tradīcijas, rituāli un likumi ir atšķirīgi. Piemēram , vairākumā tautu pastāv monogāmās laulības, kurās savienība pastāv tikai divu cilvēku starpā, bet dažās tautās pastāv arī poligāmās laulības – tajās vienam vīram var būt vairākas sievas, vai arī vienai sievai – vairāki vīri. Pastāv arī viendzimuma laulības un divdzimumu laulības.
Pastāv liels skaits laulības definīciju. Un tiek uzskaitītas vairākas iezīmes, kuras var raksturot laulības: „Laulība nosaka likumīgo sievietes bērnu tēvu un likumīgo vīrieša bērnu
māti. Tā piešķir katram vai abiem laulātajiem monopolu otra partnera seksuālajā dzīvē,
katram vai abiem partneriem tiesības uz otra partnera darbu.
Kāzas Vidzemē
Mūsdienās vairs nav saskatāma tik krasa atšķirība starp kāzām dažādos novados, kāda tā bija agrāk. Arī lielākā daļa kāzu tradīciju atšķirīgos novados ir vienādas. Ir parādījusies arī tendence sarakstīties dzimtsarakstu nodaļā, vai arī brīvā dabā, nerīkojot kāzu ceremoniju baznīcā, kā tas tika darīts agrāk.
Jau aptuveni kopš 1848. gada cilvēki var brīvi izvēlēties, ar ko precēsies. Bet agrāk, Vidzemē, savam dēlam sievu izvēlējās viņa māte. Tad dēls brauca skatīties, vai viņam viņa patīk.
Vēl līdz 19. gadsimta vidum līgava ģērbusies tautastērpā. Un tikai 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā parādījušās sākumā – vilnas, vēlāk – zīda kleitas. Agrāk līgavas apģērbs Vidzemē sastāvējis no strīpainiem svārkiem, gara krekla ar rakstainām piedurknēm, apkaklīti un uzplečiem, uz galvas likts vainags (vainagi bijuši atšķirīgi – rotāt ar mirtes zariem, zīlēm, zīda lentēm). Pakausī iesietas dažādas bantes. Uz pleciem liktas villaines. Vēl līgavām tika uzsprausta liela sakta Līgavainis kāzās vilka pelēkas bikses, galvā lika lielu cepuri (ejot baznīcā to vilka nost). Tos šuva no pelēkas vai baltas vadmalas ar citas krāsas
vadmalas vai aukliņu rotājumiem. Tradicionāla vīriešu kāzu apģērba sastāvdaļa bija arī veste.
Virs goda svārkiem tika sietas svītrainas vai ziedainas jostas. Izplatītākie apavi gan sievietēm,
Pati salaulāšanās baznīcā mūsdienās šķiet salīdzinoši nozīmīga. Tur mācītājs lasa sprediķi (lai gan, salīdzinot ar senākiem laikiem – daudz bezpersoniskāku), notiek apmainīšanās ar gredzeniem sarakstīšanās, kā arī pirmais skūpsts. Pirms laulībām jaunais pāris iet pie dievgalda un izsūdz grēkus. Kā arī, laulātajam pārim izejot no baznīcas, tiek mesti rīsi. Agrāk tas netika darīts.
Senākos laikos mācītājs pēc sprediķa sniedza jaunajam pārim dažādus ieteikumus, novēlējumus. Vēl baznīcā tika dziedātas dziesmas. Dziedāja gan mācītājs, gan draudze gan arī paši precinieki. Liela loma tiek pievērsta pašai kāzu svinēšanai, pēc salaulāšanās. Pēc ceremonijas jaunais pāris, tagad jau kopā, brauc svinēt kāzas.
Atšķirībā no mūsdienu kāzām, agrāk pirmo deju ar līgavu dejoja vai nu līgavas brālis, vai arī jebkurš cits vīrietis, kurš pirmais to paspēja izdarīt (dažādās pilsētās notika atšķirīgi). „Kas pirmais ņem brūti dancot, tam apsien lenti, pie kuras pieliek cimdu pāri.” Kāzas tika svinētas vīra mājās.
Lai jaunajam pārim nebūtu tik lieli izdevumi, viesi paši ņēmuši līdzi pārtiku. „Cits ņēmis līdz nokautu teļu, dažs aitu, vēl cits sivēn; vieni nesuži dažādas maizes, otri dzērienu u.t.t.” Liela loma bija arī alkoholam. Galdā tika celts vīns alus un šņabis. Alus tika dots arī līdzi kāzu viesiem, kad viņi devās mājās. Pie galda jaunā sieva un jaunais vīrs tika apdziedāti, dziesmās arī aprunāti. „Vīra tēvs lielījās, mans dēls lāčus pušu rauj. Parādījās klibu zaķi, iebēg mātes lindrakos.” Tika dejotas dažādas ar kāzām saistītās Vidzemē izplatītās tautas dejas, piemēram, krusta danci. Un cilvēki uzskatīja, ka dejošana palīdzēja labvēlīgi ietekmēt pārdabiskos spēkus. Kad pulkstenis nosit divpadsmit, var sākt mičošanu.
