Purvs ir zemes virsmas nogabals, kam raksturīgs:
patstāvīgs vai ilgstošs periodisks mitrums;
specifiska augu valsts;
kūdras uzkrāšanās.
Saskaņā ar kūdras atradņu klasifikāciju, purvainu vietu droši var saukt par purvu tikai tad, ja tajā ir vismaz 30 centimetrus biezs kūdras slānis. Taču, tā kā biotopus klasificē pēc augu sabiedrībām, tad par purvu varam saukt ikvienu tādu vietu, kurā ir purvam raksturīgā augu valsts. Arī purvos ar 5 centimetrus biezu kūdras slāni var tikt sastaptas purviem raksturīgās augu sugas, piemēram, rūsganā melncere, odu gimnadēnija vai Devela grīslis.
Mitrumā izveidojas tādu augu sabiedrības, kam nepieciešams liels mitrums vai kas spējīgi piemēroties šim mitrumam. Rudenī, veģetācijas periodam izbeidzoties, augi atmirst un satrūd – mikroorganismi un sēnes sadala organiskās vielas minerālvielās, kas vēlāk sajaucas ar augsni. Taču, tā kā purvā ir tik mitrs, mikroorganismi šeit nevar darboties tik aktīvi kā augsnē, jo tiem trūkst skābekļa. Slāņos sablīvējas augu atliekas, un no tām veidojas kūdra. Tas viss kopā veido īpašu purva klimatu – mikroklimatu, kas ietekmē siltuma režīmu augsnē, gaisā un arī gaisa mitrumu.
Kā rodas purvi?
Ir divi galvenie purvu veidošanās veidi.
pārpurvojoties sauszemei;
pāraugot un aizaugot ūdenstilpēm.
Sauszemes pārpurvošanās
Parasti pārpurvošanās notiek tad, kad mainās vietas ūdens režīms. Vietās ar līdzenu reljefu vai arī ieplakās sakrājas ūdens, kas izraisa augsnes podzolēšanos vai arī gleja slāņa rašanos, un sākas pārpurvošanās. Var pārpurvoties gan tādas vietas, kur nekas neaug, gan arī meži, krūmi, pļavas un ganības. Tāpat pārpurvoties var degumi un izcirtumi. …
