Jauno laiku historiogrāfija pēc 1991.gada

Runājot par attieksmi pret modernizācijas pazīmēm Kurzemes hercogistē, šajā piemērā ļoti uzsvērta baznīcas un luterānisma lielā loma - gan izglītojošajā, gan disciplējošajā ziņā. Arī šajā darbā, tāpat kā M. Jakovļevas promocijas darbā saskatāmi centieni skatīties uz hercogisti Eiropas kontekstā - akcentēt gan tās nozīmi un ietekmi Eiropā, gan arī Eiropas tendences salīdzināt vai vienādot ar šeit notiekošajām.
Vēl kāda mūsdienu vēsturnieku tendence ir nenoteikt vienu konkrētu notikumu par laikmetu hronoloģijas šķirkli, jeb jauno laiku kontekstā runājot, tā sākums (lai arī par to arvien vēl tiek diskutēts) netiek noteikts ar kādu vienu notikumu atsevišķi (tikai reformācija vai tikai Livonijas sabrukums), bet gan ar ilgstošu pārmaiņu laiku, notikumu kompleksu.
Kopumā jāsecina, ka mūsdienu historiogrāfija pēc 1991. gada ir straujā pārmaiņu procesā. Tā būtu jādala posmos: 1990. gadi - 2000. gadu sākums un pēdējā desmitgade, jo salīdzinot zināšanas Eiropas un pasaules metodoloģijā, viedokļus un tendences, šie periodi, lai arī neilgi, bet ir ļoti atšķirīgi. Ja pirmie gadi pagāja centienos pielāgoties un aptvert lielo jaunās informācijas klāstu, kā arī saprast, kā jaunā iekārtā pasniegt vēsturi, tad tagad jau ir zināšanu bāze, uz kuras veidojas mūsdienīga, jauna Latvijas historiogrāfija.
…