Jaunlatviešu kustība

Līdz XIX gs. vidum gandrīz visi latvieši piederēja pie zemnieku kārtas. Latvietis un zemnieks jeb «arājs» toreiz apzīmēja vienu un to pašu. Bet zemnieki to­reiz ar visiem brīvlaišanas likumiem vēl arvienu bija stipri ap­spiesti un tiesībās ierobežoti. Viņiem nebija iespējams pēc patikas un netraucēti izvēlēties sev dzīves vietu un nodarbošanos. Zem­nieku pašvaldības iestādes un darbinieki atradās visciešākā muiž­nieku aizbildnībā. Zemnieku mājas piederēja muižniekiem, kas varēja viņus vienmēr no tām izlikt. Muižnieki varēja zemniekus apkraut pārliecīgām nastām, kāpēc viņiem bija jādzīvo pastāvīgā trukumā un nabadzībā.
Dzīvodami ārējā nebrīvībā, zemnieki daudzreiz zaudēja arī savu iekšējo brīvību un patstāvību. Saviem kungiem viņi daž­reiz izrādīja pārliecīgu pazemību un padevību. Viņi baidījās būt patstāvīgi, bet visur piekrita tikai kungu domām. Citu kārtu nicināti, zemnieki dažreiz paši kaunējās savas kārtas. Tāpēc daži latvieši, kam bija izdevies dzīvē tikt tālāk uz priekšu, centās saraut saites ar tautas brāļiem un izlikās par vāciešiem. Lat­viešu zemnieki pacietīgi un ar lielu izturību panesa visas nastas un grūtības. Bet ārējā nebrīvība padarīja viņus dažreiz pasīvus. Daudzos gadījumos viņi bija it kā zaudējuši tieksmi aktīvi uzstāties un labot savas personīgās un sabiedriskās dzīves stā­vokli.…