Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
4,99
Ietaupījums:
0,85 (17%)
Cena ar atlaidi*:
4,14
Pirkt
Identifikators:885022
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 24.04.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

1. Dabas un cilvēka dabas problēmas renesanses filosofijā

Autori aizsākumos –Dante, Petrarka, Bokači. Cilvēka individualizācija, idejas kā dzīvi spēki, radošā individualitāte. Studia humantitatis – itāliešu humānisms –eksistences domāšans stils, - antīkā kults, tekstu interpretācija , cilvēciskā dzīve, sevis paša iestudētība, pašveidošana.
Cilvēka izpratnei Renesansē nozīmīgs ir pavērsiens, ko veic Nikolajs Koperniks dabaszinātnēs: Līdz brīdim, kas Koperniks ievieš jauno kosmoloģiju – heliocentrisko sistēmu, pastāvēja uzskats, ka cilvēks dabas hierarhijā ir virsotnē, ka to vada kāda vispārēja providence. Pēkšņi jaunā kosmoloģija sāka to visu apšaubīt. Cilvēka pretenzijas būt par visuma centru bija zaudējušas pamatu; cilvēku ievietoja bezgalīgā telpā, kur viņa esība šķiet vientuļš un gaistošs punkts. 16. un 17.gs. metafizikas sistēmu kopīgais uzdevums bija jaunās kosmoloģijas klajo lāstu pārvērst par svētību. To izdara Džordano Bruno – bezgalīgais visums cilvēka prātu neierobežojot, gluži pretēji, tas to savu bezgalīgumu ļoti stimulējot. Cilvēka intelekts, mērodamies spēkiem ar bezgalīgo visumu, sākot apzināties arī pats. Spinoza atklāj, ka cilvēku un visumu sasaista matemātiskais saprāts.
Cilvēks pārstāj būt tikai kopienas loceklis, kam piederīgs savas ticības dēļ. Renes. cilvēks parādās kā stiprs, pašveidojošs indivīds. Šim individuālismam ir milzīgi mērogi, jo vēl nav novilktas stingras robežās starp cilvēku un pasauli. Skaidrs ir viens: cilvēks ir vienreizīgs, pats izveidojis sevi kā skulptūru; atšķirīgums kļūst par kultivējamu personisko iezīmi. Tieši šajā paš-radīšanas procesā sastopas Eiropas kultūras konfliktējošās puses: kristietība paredz Dieva visvarenību arī pār cilvēku, taču antīkā pasaule iedēstījusi ideju par cilvēka paša spēku. Piko de Mirandola raksta: Dievs ir izdarījis tā, ka cilvēks ir pats un neatkarīgs; Dievs ļauj cilvēkam sevi veidot pašam. Konflikts tiek retušēts. Notiek arī citāda novēršanās no kristietības dogmām: nav tikai jautājums par cilvēka rašanos no Dieva un pēcnāves dzīvi, bet gan par laicīgo pasauli, cilvēka vietu tajā; nozīmīgi cilvēka pārdzīvojumi, izjūtas; Renes. cenšas atbildēt uz jautājumu, kas vispār ir cilvēks?
Piko de Mirandola: cilvēks ir nenoteikta veidola radība, kurai nav nekā sava, kas neieņem nekādu noteiktu vietu, kam nav sava veidola un kura daba nav noslēgta. Cilvēks var sevi veidot kā ētisko, estētisko, fizisko un intelektuālo spēju harmonisku vienību, kas līdzinās Dievam.
Daudz par cilvēka dabu izsaka mākslinieka kā ģēnija uzlūkošana, mākslinieks nostājas līdzās dabai un pat reizēm var to uzlabot. Da Vinči runā par sava skatupunkta atrašanu, Mirandola izstrādā klasisko formulu – pārspēt dabu. Renesansē sāk pielūgt talantīgus cilvēkus, kā antīkajā pasaulē varoņus un viduslaikos svētos.
Lai arī renesanses estētikā vērojama pievēršanas jutekliskajam, baudām, dzīves aizrautībai, Renes. cilvēks ir vienlaicīgi arī pesimistisks, jo apzinās savu reālo esamību, liktenis ir neizbēgams un cilvēks tomēr ir ierobežots. Dignitas hominis pretstatā miseria hominis. Humānisti gan pašapzinīgi pievērsās cilvēka cieņai, kas balstījās virtus (tikums) jēdzienā – tieši tā bija cilvēka iespēja pretoties sabiedrības un dabas likumiem. Alberti bija pārliecināts, ka griba ir stiprāka par likteni.
Fičino pielīdzina cilvēku Dievam, jo tas atbildīgs par sevi un apkārtējo pasauli. Cilvēkam dabā nav nekā neiespējama, jo tas pārņem dievišķās funkcijas. Šai idejai seko aktīva darbība, pievēršanās zinātnei, izgudrojumi (lielākais sasniegums – cilvēka paša-radīšana); notiek cilvēka emancipācija no lielākajiem žņaugiem – baznīcas, arī no dabas.
Cilvēks iegrožo dabu. Jo tāda ir cilvēka daba, dota no Dieva. Cilvēka aktīvā darbība iegūst sakrālu raksturu: cilvēks rada, tai skaitā sevi. Raksturīga Renes. cilvēka iezīme – ieceru pārsvars pār realizāciju.
Daba bija cilvēka vērojuma objekts. Ja viduslaikos kalns bija vieta, kur var būt vistuvāk Dievam, tad Renes. kalns kļūst par skatu laukumu, no kura var iegūt visaptverošu ieskatu. Tas ir sava veida renesanses vizibilisms. Attiecībā pret dabu milzīgos apjomos palielinājās izziņas moments, kas nesaraujami veda pie dabas pakļaušanas ar tehniskiem līdzekļiem. Renesanses būtisks pagrieziens dabas izpratnē it saistīts ar cilvēka dabu – cilvēks kļuva pārliecināts par saviem dievišķajiem, radošajiem spēkiem, kas tika uzskatīti par pietiekamiem, lai dabu uzlabotu.

Autora komentārsAtvērt
Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −7,63 €
Materiālu komplekts Nr. 1139355
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Jaunlaiku filosofija”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/885022

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties