Iepazīties ar Jāņu svinēšanas tradīcijām izvēlējos tāpēc, ka šie svētki pēc manām domām, ir visskaistākie gadskārtu svētki. Jāņu laiks dabā ir viszaļākais, skaistākais, ziedošākais.
Vasaras saulgriežos augiem stublāji, lapas, ziedi, ir dziednieciski. Tiem piemīt ārstnieciskas īpašības. Ne velti Jāņu vakarā pirts slotas uzskatīja par visdziednieciskākajām.
Vēlējos uzzināt kā tieši cilvēki gatavojās Jāņu sagaidīšanai un tuvāk iepazīties ar Jāņu dienas tradīcijām.
Vasaras saulgrieži nav iedomājami bez ugunskuriem, jo tie ir Saules godi. Ugunskurs palīdz nodrošināt gaismu tumšākajās stundās.
Jāņus svin vasaras saulgriežos, kad viss garākai dienai seko īsākā nakts. Šie svētki ir visgaidītākie gan maziem, gan lieliem.
Jāņi ir mūsu tautas nacionālie svētki, tautas svētki. Taču to pirmsākumi aizsniedzās tālā pagātnē, zemkopju tautu Saules kultos. Šo svētku sākumi datējami ar indoeiropiešu kopības laikiem – 5., 4. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras.
16. un 17. gadsimtā naktī uz 24. jūniju Jāņu ugunskuri deguši visā Eiropā. Visur šīs ugunis degušas augstākos pagalmos un pilsētu centrālos laukumos. Ugunskuri bijuši dažādi, bet, sevišķi, spilgti saistībā ar Saules kultu izpaužas tad, kad dedzināta kārts galā pacelta darvas muca, ar salmiem aptīts ritenis – Saules simbols. Izplatīts rituāls bija lēkšana pāri ugunskuram, lai šķīstītos un veicinātu auglību.
Gadu desmitiem un simtiem ejot, Jāņugunis pamazām apsīka, jo sāka irt mītiskais pasaules uzskats un attīstījās civilizācija.
Šos svētkus vēl joprojām svin Skandināvijas valstis. Arī latviešu tauta ir spējusi saglabāt šo svētku svinēšanas rituālu līdz mūsdienām.…
